Kāpēc daži cilvēki ir apmierināti ar vidēja līmeņa amatiem, bet citi noteikti sasniedz karjeras augstumus? Kāpēc daži cilvēki iesaistās politikā, bet citi no tās izvairās? Kas virza tos, kuri vēlas būt liels priekšnieks?
“Nesen man piedāvāja vadīt nodaļu. Es izturēju mēnesi, un tad nevarēju to izturēt — tā ir tāda atbildība, atzīst 32 gadus vecā Gaļina. Visi gaida no manis kādu liktenīgu lēmumu. Un šis čuksts man aiz muguras!.. Un attieksme pret mani no augstākās vadības puses mainījās — sāka strikti prasīt no manis uzdevumu izpildi. Un es sapratu, ka šāds komunikācijas stils man ir pilnīgi nepieņemams. Nē, es neesmu gatavs būt līderis. Man patīk strādāt jomā, kuru saprotu un saprotu. Tur, kur esmu, es jūtos kā profesionālis.
34 gadus vecajam Andrejam ir pavisam cita attieksme pret priekšlikumu vadīt nodaļu lielā uzņēmumā. “Diezgan ilgu laiku strādāju par vidējā līmeņa vadītāju, sapratu mijiedarbības mehānismu uzņēmumā un jutu, ka varu to uzlabot un pacelt struktūrvienības līmeni citā līmenī. Es pats piedāvāju savu kandidatūru direktoram. Man tie ir ambiciozi uzdevumi, un mani tas interesē.”
Kāpēc mums ir tik dažādas sajūtas par varu un kāpēc mēs to iegūstam?
40 gadus vecais Sergejs, pēc kursabiedru domām, ir ļoti mainījies — iestājies politiskajā partijā un piedalījies savas pilsētas pašvaldību vēlēšanās. “Kopumā mēs bijām ļoti pārsteigti: viņš vienmēr bija kluss, neizrādīja līdera īpašības. Un tad uzzinām, ka viņš tēmē uz deputātiem. Viņš ieguva automašīnu, sekretāri un citus varas atribūtus. Tagad viņš ar mums sazinās ārkārtīgi reti — par ko runāt ar automehāniķi un IT inženieri? — sūdzas viņa vēl nesenais draugs Iļja.
Kāpēc mums ir tik dažādas sajūtas par varu un kāpēc mēs to iegūstam?
Kompensācija un bailes no vientulības
“Psihoanalītiķe, neofroidiete Kārena Hornija savos rakstos iedalīja tieksmi pēc varas normatīvā un neirotiskā. Ar normatīvu viss ir skaidrs. Taču neirotiķi viņa saistīja ar vājumu, uzskatot, ka cilvēki meklē kompensāciju savā vēlmē dominēt, — skaidro izteiksmīgais psihoterapeits Mariks Khazins. — Esmu daudz strādājis ar dažāda līmeņa vadītājiem un varu teikt, ka viņus visus virza dažādi motīvi. Un tiešām, ir daudzi, kas ar amatu vai statusu atrisina mazvērtības kompleksa problēmu — fizisku invaliditātes, naida pret sevi, nemiera, slimību sekas.
Hornija stāsts ir interesants. Viņa uzskatīja sevi par neglītu, pat neglītu un nolēma: tā kā viņa nevar būt skaista, viņa kļūs gudra. Cilvēks, kurš ir pieņēmis šādu lēmumu, ir spiests pastāvīgi būt labā formā, slēpt savu bezpalīdzību, vājumu un mazvērtību un pierādīt pasaulei, ka ir labāks, nekā domā par sevi un to, ko par viņu domā pasaule.
Daži cilvēki cenšas kompensēt savu nepilnvērtības sajūtu ar seksualitāti, par ko rakstīja Alfrēds Adlers. Bet ne tikai. Vara, pēc Adlera domām, ir arī veids, kā ar to kompensēt un nostiprināt savu vērtību. Pilna vērtība savukārt veidojas pusaudža gados.
“Viņš uzskatīja, ka pusaudzim ir jāsaceļas, un vecāku uzdevums ir atbalstīt viņa protestu. Totalitārās sabiedrībās, autoritārās ģimenēs vecāki pārtrauc protestu, — skaidro Mariks Khazins, — un tādējādi pastiprina viņa kompleksus. Rezultātā pastiprinās "nenozīmīguma mānija", kā es to saucu. Visi diktatori, manuprāt, uzauguši uz mazvērtības kompleksa rauga, jo viņiem bija aizliegts izrādīties un izpausties. Pusaudžu sacelšanās jēga ir tieši protestēt un pasludināt savu neatkarību - "Man ir tiesības dzīvot, kā es gribu, un man ir savs viedoklis." Un viņi viņam saka: “Nekliedz uz tēti. Jūs nevarat pacelt balsi uz savu māti.»
Kas slēpjas aiz vājuma? Dažreiz - bailes no vientulības
Un pusaudzis apspiež savu sacelšanos, un kādu dienu, daudz vēlāk, viņš izlauzīsies pilnīgi neparedzamā, dažkārt patoloģiskā formā. Un tad obsesīvā vajadzība dominēt novērš spēju runāt ar citiem acu līmenī, saka Marik Khazin. Tas neļauj pieņemt otru ar viņa dažādajiem uzskatiem un vajadzībām.
Kas slēpjas aiz vājuma? Dažreiz - bailes no vientulības, kā rakstīja Ērihs Fromms savā varas teorijā. "Viņš uzskatīja, ka tieksme pēc varas ir saistīta ar bailēm un izvairīšanos no vientulības, sociālās izolācijas," skaidro Mariks Khazins. — Tā ir precīza doma: cilvēkam ir bail no vientulības. Ja es būšu kautrīgs, es būšu vientuļš. Ir jābūt līderim, jāattīsta sava stiprā puse — jākļūst par spīkeru, jāsasniedz mērķis uz skatuves vai parlamentā. Šai vēlmei pievērst kāda cita uzmanību ir kāds sadistisks motīvs. Viņš otru pārvērš par funkciju, liek kalpot savām interesēm un ieslēdz kontroli — vienu no visspēcīgākajām manipulācijām.
Dažkārt tieksme pēc varas attīsta lielvaras, kas ļauj kļūt par līderi (piemēram, slaveni politiskie līderi). Bet viss jautājums ir par to, kam šīs hiperīpašības tiek izmantotas.
"Tā vietā, lai meklētu panākumus, piekārtu pasūtījumus un plecu siksnas, iegūtu jaunus statusus, pirktu jaunas automašīnas, dzīvokļus, jums jāapzinās, ka galu galā mēs paliksim bez nekā," saka Mariks Khazins. Jungs uzskatīja, ka mēs kļūstam neirotiski, jo mūs apmierina nepilnīgas atbildes uz jautājumiem, ko mums uzdod dzīve. Mums ir vajadzīgs garīgums, viņš uzskatīja. Un es viņam pilnībā piekrītu.»
Spēks un spēks nav viens un tas pats
Atgriezīsimies pie Kārenas Hornijas, kura uzskatīja, ka normatīvā varas tieksme nozīmē apzinātību un resursu pārvaldīšanu, lai sasniegtu kādu mērķi. Mūsu varoņa Andreja aprakstītais gadījums tikai ilustrē tik apzinātu attieksmi pret amatu kā līdzekli, lai sasniegtu jaunu personības attīstības līmeni un uzņēmuma panākumus kopumā. Viņš, protams, varēja iet pa Sergeja ceļu.
"Kā teica Karls Jungs, katram no mums ir sava ēnas puse: dusmas, skaudība, naids, vēlme dominēt un kontrolēt citus sava pašapliecināšanās labad," skaidro Mariks Khazins. "Un jūs varat to atpazīt sevī un neļaut ēnām absorbēt mūsu gaismu.
Piemēram, feminisms savā galējā izpausmē ir nedrošības izpausme, vēlme pārvarēt gadsimtiem ilgo vīriešu dominējošo stāvokli. Un ko gan citu var sagaidīt no harizmātiskām sievietēm, ja varu sagrābs vīrieši?
Un sievietes ir spiestas izlauzties cauri šim spēcīgajam blokam. Lai gan sievietes ir daudz labākas politiķes un līderes. Viņi ir atvērtāki un labprātāk dalās ar saviem resursiem. Piemēram, nesenajās Izraēlas vēlēšanās es balsoju par sievieti, kura bija interesantāka un spēcīgāka par vīriešu kārtas kandidātiem. Bet, diemžēl, viņa neizturēja.
Tas, kurš apzinās savus spēkus, saprot, ka ir jāattīstās
Patiesībā jau sievietes valda pār pasauli, tikai vīrieši par to nezina. Ir ebreju joks. Rabinovičs mašīnā ved sievu un vīramāti.
Sieva:
- Pa labi!
Vīramāte:
- Pa kreisi!
— Ātrāk!
— Lēnāk!
Rabinovičs to nevar izturēt:
"Klausies, Ciļja, es nesaprotu, kas brauc ar mašīnu - tu vai tava māte?"
Ērihs Fromms atšķīra divus jēdzienus — spēku un spēku. Jūs varat būt stiprs un nemeklēt varu. Kad mēs jūtamies kā paši, mums nav vajadzīga vara. Jā, kādā brīdī mūs iepriecina aplausi un uzslavas, bet kādu dienu piesātinājums nāk. Un parādās tas, par ko rakstīja Viktors Frankls — savas eksistences jēgas apzināšanās. Kāpēc es esmu uz šīs zemes? Ko es nesīšu pasaulei? Kā es varu sevi garīgi bagātināt?
Ikviens, kurš apzinās savu spēku, saprot, ka viņam ir jāattīstās, jāpilnveido sevi. Piemēram, kā Gaļina. Cilvēkus velk pie varas. “Patiesam līderim savos spēkos ir jāizrāda mīlestība un rūpes. Bet, ja klausāties slavenu politiķu, valstu līderu runas, jūs neko nedzirdēsit par mīlestību, — komentē Mariks Khazins. “Mīlestība ir vēlme dot. Kad nevaru dot, sāku ņemt. Īsti vadītāji, kuri mīl savus darbiniekus, ir gatavi atdot. Un tas nav tik daudz par materiālo pusi.
Amerikāņu psihologs Deivids Klarenss Maklelends identificēja trīs veiksmīga biznesa sastāvdaļas: sasniegumus, varu un piederību (vēlme pēc neformālām, siltām attiecībām). Visstabilākie un veiksmīgākie ir tie uzņēmumi, kuros ir attīstīti visi trīs.
“Vara nav cilvēku vadība. Dominēt nozīmē dominēt, komandēt, kontrolēt,” skaidro Mariks Khazins. — Es esmu par kontroli. Paskatieties uz autovadītājiem uz ceļa. Vadītāji tiek saspiesti, satver stūri, noliecas uz priekšu. Pārliecināts vadītājs prot braukt ar vienu pirkstu, var atlaist stūri, nebaidās no ceļa. Tas pats attiecas uz biznesu un ģimeni. Būt dialogā, vadīt, nevis kontrolēt, dalīt funkcijas, risināt sarunas. Daudz attapīgāk ir šīs īpašības izkopt sevī visu mūžu, jo mēs ar tām nepiedzimstam.”