Vai ir bērni, kuriem patīk skola?
Jā, es biju tāds bērns. Man blakus bija mani draugi, klasesbiedri, kuri mīlēja skolu — mīlēja mācību procesu.
Mūs interesēja stundās apgūt jaunas lietas, aizrautīgi risināt problēmas un kaut ko apspriest vēsturē, ģeogrāfijā, literatūrā un bioloģijā.
Es neatceros nevienu dienu, kad nebūtu gribējies iet uz skolu. Vidusskolā mēs nemācījāmies tikai pašās stundās, mēs drūzmējāmies dienu un nakti skolā uz visādām papildu intensīvajām nodarbībām.
Kas tas bija? Vai man ir paveicies? Bet savā dzīvē saistībā ar tēva darbu mainīju daudzas skolas. Un es ar prieku skrēju uz katru skolu. Patika vadības ierīces. Patika olimpiskās spēles. Patika skolotāji! Savā dzīvē esmu saticis tikai vienu viduvēju skolotāju. Kā es tagad saprotu, viņa bija cilvēks, kuru neinteresēja citi cilvēki, bet kaut kā viņu atveda uz skolu. Lai gan .. lai kur tas viņu vestu, viņa visur būtu viduvēja speciāliste — tāda “kartona”, rutīnas darbības veicoša. Cilvēks bez dvēseles! Jebkurā gadījumā viņas dvēsele nebija redzama nevienā no viņas darbībām. 10-12 gadu vecumā es, protams, nevarēju precīzi aprakstīt, kāds ir šīs skolotājas profesionālais defekts. Man viņa vienkārši nepatika un centos turēties malā. Par laimi, manu skolotāju vidū bija daudz cilvēku ar dvēseli. Viņi manā dzīvē izdarīja ļoti lielu lietu — viņi man parādīja, kas dziļā nozīmē ir profesionālis. Es ļoti cenšos viņus nepievilt.
Mani draugi, kā jūs domājat, kādu iespaidu jūs personīgi atstājat kā profesionālis? Vai tavā darbā tavu dvēseli pamanīs tie, kuru labā dari šo darbu?
Vai jums ir svarīgi ieguldīt savu dvēseli? Vai tev ir svarīgi redzēt citu darbu, kur vienmēr ir dvēsele?