Ir daži klienti, kuriem veikalā sāk justies neveikli. Apgrūtināt pārdevējus ar lūgumiem atnest, piemēram, vairākus apavu pārus vienlaikus, ir neērti — un patiesībā arī kauns. Vai arī aiznest uz pielaikošanas kabīni daudz drēbju un neko nepirkt... Prasīt kaut ko lētāku...
Vienai manai paziņai, gluži otrādi, ir grūti iegādāties dārgas lietas, pat ja ir vēlme un iespēja. Kad jautāju par šo grūtību, viņš atbildēja: "Man šķiet, ka pārdevējs domās kaut ko līdzīgu: "Ak, tas izrādīšanās ir neveikls, viņš izmet tik daudz naudas uz lupatām, un arī vīrietis!" "Vai jums patīk šīs izrādes?" - "Protams, nē!" viņš atbildēja, cik ātri vien varēja, taču viņam nebija laika slēpt savu apmulsumu.
Tas nav tik daudz par to, ko domā pārdevējs. Bet tas, ka mēs cenšamies no viņa slēpt to, par ko mums ir kauns sevī — un baidāmies tikt atklātiem. Dažiem no mums patīk skaisti ģērbties, bet bērnībā mums teica, ka domāt par lupatām ir zems. Ir kauns būt šādam vai īpaši šādam - jums ir jāslēpj šī jūsu vēlme, nevis jāatzīst sev šī vājība.
Brauciens uz veikalu ļauj sazināties ar šo apspiesto vajadzību, un tad iekšējais kritiķis tiek projicēts pārdevējam. "Blēdis!" — lasa pircējs acīs «tirdzniecības vadītājs» un dvēselē uzplaiksnīja «Es tāds neesmu!» spiež vai nu iziet no veikala, vai nopirkt kaut ko tādu, ko nevari atļauties, darīt ko negribi, aizliegt sev to, pēc kā jau roka ir pastiepusies.
Jebkas, bet tikai neatzīsti sev, ka šobrīd naudas nav un tā ir dzīves patiesība. Uz iekšēju vai ārēju pārmetumu "Tu esi mantkārīgs!" Jūs varat atbildēt: "Nē, nē, nekādā gadījumā, lūk, mana dāsnība!" — vai arī vari: "Jā, žēl naudas, šodien esmu skops (a)."
Veikali ir privāts, lai gan spilgts piemērs. Papildus aizliegtajām īpašībām ir aizliegtas jūtas. Īpaši apvainojos — šādi izsmēja "Tu apvainojies, vai kā?" Skan prātā. Aizvainojums ir mazo un vājo, tāpēc aizvainojumu sevī neatpazīstam, pēc iespējas maskējam to, ka esam neaizsargāti un apmulsuši. Bet, jo vairāk mēs slēpjam savas vājās puses, jo spēcīgāka kļūst spriedze. Puse no manipulācijām ir balstītas uz šo…
Bailes no atmaskošanas man bieži kļūst par signālu: tas nozīmē, ka cenšos nogriezt “apkaunojošās” vajadzības, īpašības, emocijas. Un izeja no šīm bailēm ir atzīt sev... ka esmu mantkārīgs. Esmu bez naudas. Man patīk stulbas komēdijas, kurām mana vide nepiekāpjas. Es mīlu lupatas. Mēs esam neaizsargāti, un es varu — jā, bērnišķīgi, muļķīgi un absurdi — apvainoties. Un, ja izdodas pateikt “jā” šai pelēkajai zonai, tad kļūst skaidrs: tie, kas cenšas mūs apkaunot, cīnās ne tikai ar mūsu “trūkumiem”, bet ar sevi.