Mēs dzīvojam televīzijas seriālu zelta laikmetā: tos jau sen vairs neuzskata par zemo žanru, pie to radīšanas strādā paaudzes labākie filmu veidotāji, un formāts ļauj stāstīt stāstus detalizēti un detalizēti, savā veidā. ko kinoteātrī nedara. Tomēr, ja mēs pārāk aizraujamies ar skatīšanos, mēs riskējam atrauties no reālās pasaules ar tās problēmām un priekiem. Emuāru autore Eloīze Stārka ir pārliecināta, ka īpaši neaizsargāti ir tie, kuru garīgais stāvoklis atstāj daudz ko vēlēties.
Man ir bail palikt vienai ar sevi. Iespējams, kādam, kurš nekad nav cietis no depresijas, obsesīvi-kompulsīviem traucējumiem vai trauksmes, to ir grūti saprast un iedomāties, kādas lietas smadzenes var izmest. Iekšējā balss man čukst: “Tu esi nekam nederīga. Tu visu dari nepareizi.» «Vai tu izslēdzi plīti? viņš jautā visnepiemērotākajā brīdī. "Un jūs esat par to pilnīgi pārliecināts?" Un tā vairākas stundas pēc kārtas pa apli.
Seriāli man ir palīdzējuši noslāpēt šo kaitinošo balsi kopš pusaudža gadiem. Es tos īsti neskatījos, drīzāk izmantoju kā fonu, kamēr gatavoju nodarbības, kaut ko taisīju, vai rakstīju — vārdu sakot, darīju visu, kam vajadzēja būt mana vecuma meitenei. Tagad esmu pārliecināts: tas ir viens no iemesliem, kāpēc es gadiem ilgi nepamanīju savu depresiju. Es vienkārši nedzirdēju savas negatīvās domas. Jau tad es jutu iekšēju tukšumu un nepieciešamību to ar kaut ko piepildīt. Ja tikai es varētu domāt par to, kas notiek…
Bija un joprojām ir dienas, kad 12 stundas pēc kārtas kaut ko zīmēju vai taisīju, rijot sēriju pēc sērijas, un visas dienas garumā manā galvā neieradās neviena patstāvīga doma.
TV šovi ir kā jebkuras citas narkotikas: kamēr jūs tās lietojat, jūsu smadzenes ražo baudas hormonu dopamīnu. "Ķermenis saņem signālu: "Tas, ko jūs darāt, ir pareizi, turpiniet strādāt," skaidro klīniskais psihologs Renē Kers. — Kad tu iedzer savu iecienītāko šovu, smadzenes nepārtraukti ražo dopamīnu, un ķermenis piedzīvo augstu, gandrīz kā narkotiku lietošanu. Pastāv sava veida atkarība no seriāla - patiesībā, protams, no dopamīna. Smadzenēs veidojas tādi paši neironu ceļi kā citos atkarības veidos.
Seriāla veidotāji izmanto daudz psiholoģisku triku. Īpaši grūti tiem pretoties ir cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Cilvēki, kuru garīgais stāvoklis nav pilnībā drošs, kļūst atkarīgi no TV šoviem tāpat kā no narkotikām, alkohola vai seksa — ar vienīgo atšķirību, ka TV šovi ir daudz pieejamāki.
Lai mēs ilgi turētos pie ekrāniem, seriāla veidotāji izmanto daudz psiholoģisku triku. Īpaši grūti tiem pretoties ir cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Sāksim ar to, kā šie raidījumi tiek filmēti un montēti: viena aina pēc otras kamera lēkā no varoņa uz tēlu. Ātra rediģēšana padara attēlu interesantāku, atrauties no notiekošā ir gandrīz neiespējami. Šis paņēmiens jau sen ir izmantots reklāmā, lai piesaistītu mūsu uzmanību. Šķiet, ja paskatīsimies prom, kaut ko interesantu vai svarīgu palaidīsim garām. Turklāt «šķēlēšana» neļauj pamanīt, kā laiks skrien.
Vēl viens «āķis», uz kuru mēs iekrītam, ir sižets. Sērija beidzas visinteresantākajā vietā, un mēs nevaram vien sagaidīt, kad varēsim ieslēgt nākamo, lai uzzinātu, kas notiks tālāk. Producenti zina, ka skatītājs gaida laimīgas beigas, jo viņš sevi asociē ar galveno varoni, kas nozīmē, ka, ja varonis ir nokļuvis nepatikšanās, skatītājam būs jānoskaidro, kā viņš no tām izkļūs.
TV un seriālu skatīšanās palīdz mums noslīcināt sāpes un aizpildīt iekšējo tukšumu. Mums rodas iespaids, ka esam dzīvi. Tiem, kas cieš no depresijas, tas ir īpaši svarīgi. Bet lieta ir tāda, ka, kamēr mēs bēgam no reālām problēmām, tās krājas un situācija pasliktinās.
"Mūsu smadzenes kodē jebkuru pieredzi: to, kas ar mums patiešām notika un ko mēs redzējām uz ekrāna, izlasījām grāmatā vai iedomājāmies, kā īstu un nosūta to uz atmiņu krājkasīti," skaidro psihiatre Gaiani DeSilva. — Skatoties seriālu smadzenēs, aktivizējas tās pašas zonas, kas reālu notikumu gaitā, kas ar mums notiek. Kad mēs pieķeramies kādam raksturam, viņu problēmas kļūst par mūsu problēmām, kā arī viņu attiecības. Bet patiesībā visu šo laiku mēs turpinām sēdēt uz dīvāna vienatnē.
Mēs nonākam apburtā lokā: TV provocē depresiju, un depresija liek mums skatīties TV.
Vēlme “ielīst savā čaulā”, atcelt plānus un atkāpties no pasaules ir viens no pirmajiem gaidāmās depresijas satraucošajiem zvaniem. Mūsdienās, kad TV šovi ir kļuvuši par sociāli pieņemamu izolācijas veidu, tos palaist garām ir īpaši viegli.
Lai gan dopamīna pieplūdums var likt jums justies labāk un novērst domas no problēmām, ilgtermiņā pārmērīga skatīšanās ir kaitīga jūsu smadzenēm. Mēs nonākam apburtā lokā: TV provocē depresiju, un depresija liek mums skatīties TV. Pētnieki no Toledo Universitātes atklāja, ka tie, kas pārmērīgi skatās TV pārraides, piedzīvo vairāk stresa, trauksmes un depresijas.
Tas, kas ar mums notiek šodien, ir saprotams: darbs, ko valkāt (bieži vien nemīlēts), atstāj mazāk laika saziņai ar mīļajiem un aktivitātēm brīvā dabā. Spēki paliek tikai pasīvai atpūtai (seriāli). Protams, katram no tiem, kas cieš no depresijas, ir savs stāsts, un tomēr nav iespējams neievērot trajektoriju, pa kuru sabiedrība virzās. Mazo mirgojošo ekrānu “zelta laikmets” ir arī garīgās veselības pasliktināšanās laikmets. Ja mēs pārejam no vispārējā uz konkrēto, pie konkrēta cilvēka, tad bezgalīgā filmu skatīšanās mūs atsvešina no citiem, neļauj mums rūpēties par sevi un darīt to, kas palīdzētu kļūt laimīgiem.
Reizēm domāju, cik daudz ideju varētu būt manā galvā, ja es būtu ļāvis prātam klīst un garlaikoties un fantazēt. Varbūt dziedināšanas atslēga visu šo laiku bija manī iekšā, bet es nekad neļāvu sev to izmantot. Galu galā, mēģinot ar televīzijas palīdzību “bloķēt” visu slikto, kas notiek mūsu galvā, mēs bloķējam arī labo.
Par autoru: Eloise Stark ir žurnāliste.