Kāds labums no lasīšanas

Psiholoģijas: Lasīšana ir viens no lielākajiem priekiem mūsu dzīvē. Tas ir 10 nomierinošāko aktivitāšu augšgalā, kas sniedz vislielāko laimes sajūtu un gandarījumu par dzīvi. Kāds, tavuprāt, ir tā maģiskais spēks?

Staņislavs Raevskis, Junga analītiķis: Galvenā lasīšanas burvība, man šķiet, ir tā, ka tā modina iztēli. Viena no hipotēzēm, kāpēc cilvēks kļuva tik gudrs, nošķirts no dzīvniekiem, ir tāda, ka viņš iemācījās iztēloties. Un, kad mēs lasām, mēs dodam vaļu fantāzijai un iztēlei. Turklāt mūsdienu grāmatas non-fiction žanrā, manuprāt, šajā ziņā ir interesantākas un nozīmīgākas nekā daiļliteratūra. Tajās sastopam gan detektīvu, gan psihoanalīzes elementus; tur dažkārt izvēršas dziļas emocionālas drāmas.

Pat ja autors runā par tādām šķietami abstraktām tēmām kā fizika, viņš ne tikai raksta dzīvā cilvēka valodā, bet arī projicē savu iekšējo realitāti uz ārējiem apstākļiem, kas ar viņu notiek, kas viņam aktuāls, visas tās emocijas, kuras viņš piedzīvo. Un pasaule ap mums atdzīvojas.

Runājot par literatūru visplašākajā nozīmē, cik terapeitiski ir lasīt grāmatas?

Tas noteikti ir terapeitisks. Pirmkārt, mēs paši dzīvojam romānā. Naratīvajiem psihologiem patīk teikt, ka katrs no mums dzīvo noteiktā sižetā, no kura ir ļoti grūti izkļūt. Un mēs visu laiku stāstām sev vienu un to pašu. Un, kad mēs lasām, mums ir reta iespēja pāriet no šīs, savas, vēstures uz citu. Un tas notiek, pateicoties spoguļneironiem, kas kopā ar iztēli ir tik daudz darījuši civilizācijas attīstībā.

Šī spēja dzīvot cita dzīvi, protams, sagādā neticamu baudu. Es kā psiholoģe ikdienā izdzīvoju dažādus likteņus, pievienojoties saviem klientiem. Un lasītāji to var izdarīt, sazinoties ar grāmatu varoņiem un sirsnīgi jūtot pret viņiem.

Lasot dažādas grāmatas un tādējādi sazinoties ar dažādiem tēliem, mēs savā ziņā sevī savienojam dažādas apakšpersonības. Galu galā mums tikai šķiet, ka mūsos dzīvo viens cilvēks, kas tiek realizēts vienā konkrētā veidā. “Izdzīvojot” dažādas grāmatas, varam pie sevis izmēģināt dažādus tekstus, dažādus žanrus. Un tas, protams, padara mūs holistiskākus, interesantākus – mums pašiem.

Kādas grāmatas jūs īpaši iesakāt saviem klientiem?

Man ļoti patīk grāmatas, kurām papildus labai valodai ir ceļš vai ceļš. Kad autors labi pārzina kādu jomu. Visbiežāk mēs nodarbojamies ar jēgas meklējumiem. Daudziem cilvēkiem viņu dzīves jēga nav acīmredzama: kur doties, ko darīt? Kāpēc mēs vispār ieradāmies šajā pasaulē? Un, kad autors var sniegt atbildes uz šiem jautājumiem, tas ir ļoti nozīmīgi. Tāpēc saviem klientiem iesaku semantiskās grāmatas, arī daiļliteratūras grāmatas.

Piemēram, es ļoti mīlu Hjogas romānus. Es vienmēr identificējos ar viņa varoņiem. Šis ir gan detektīvs, gan ļoti dziļas pārdomas par dzīves jēgu. Man šķiet, ka vienmēr ir labi, ja autoram ir gaisma tuneļa galā. Es neesmu tādas literatūras piekritējs, kurā šī gaisma ir aizvērta.

Interesantu pētījumu veica psiholoģe Šira Gabriela no Bufalo universitātes (ASV). Viņas eksperimenta dalībnieki lasīja Harija Potera fragmentus un pēc tam atbildēja uz testa jautājumiem. Izrādījās, ka viņi sāka sevi uztvert savādāk: viņi it kā iekļuva grāmatas varoņu pasaulē, jūtoties kā notikumu liecinieki vai pat dalībnieki. Daži pat apgalvoja, ka viņiem piemīt maģiskas spējas. Izrādās, ka lasīšana, ļaujot iegrimt citā pasaulē, no vienas puses palīdz atrauties no problēmām, bet, no otras puses, vai vardarbīga iztēle nevar mūs aizvest pārāk tālu?

Ļoti svarīgs jautājums. Lasīšana mums patiešām var kļūt par sava veida narkotikām, kaut arī visdrošākajām. Tas var radīt tik skaistu ilūziju, kurā mēs esam iegrimuši, attālinoties no reālās dzīves, izvairoties no kaut kādām ciešanām. Bet, ja cilvēks nonāk fantāziju pasaulē, viņa dzīve nekādi nemainās. Un grāmatas, kas ir vairāk semantiskas, par kurām vēlaties pārdomāt, strīdēties ar autoru, var attiecināt uz jūsu dzīvi. Tas ir ļoti svarīgi.

Kad atnācu studēt uz Junga institūtu Cīrihē, mani pārsteidza fakts, ka visi cilvēki tur bija daudz vecāki par mani. Man toreiz bija kādi 30 gadi, un lielākā daļa bija 50-60 gadus veci. Un es biju pārsteigts, kā cilvēki mācās tādā vecumā. Un viņi pabeidza daļu sava likteņa un otrajā pusē nolēma studēt psiholoģiju, kļūt par profesionāliem psihologiem.

Kad jautāju, kas viņus pamudināja to darīt, viņi atbildēja: "Junga grāmata" Atmiņas, sapņi, pārdomas, "mēs izlasījām un sapratām, ka tas viss ir rakstīts par mums, un mēs tikai vēlamies to darīt."

Un tas pats notika Krievijā: daudzi mani kolēģi atzina, ka Vladimira Levija māksla būt pašam, vienīgā Padomju Savienībā pieejamā psiholoģiskā grāmata, lika viņiem kļūt par psihologiem. Tādā pašā veidā esmu pārliecināts, ka daži, izlasot dažas matemātiķu grāmatas, kļūst par matemātiķiem, bet daži, lasot citas grāmatas, kļūst par rakstniekiem.

Vai grāmata var mainīt dzīvi vai nē? Ko tu domā?

Grāmata, bez šaubām, var ļoti spēcīgi ietekmēt un savā ziņā mainīt mūsu dzīvi. Ar svarīgu nosacījumu: grāmatai jāatrodas proksimālās attīstības zonā. Tagad, ja līdz šim brīdim mums jau ir iekšā noteikts presets, ir nobriedusi gatavība pārmaiņām, grāmata kļūst par katalizatoru, kas sāk šo procesu. Manī kaut kas mainās – un tad es atrodu grāmatā atbildes uz saviem jautājumiem. Tad tas patiešām paver ceļu un var daudz ko mainīt.

Lai cilvēks izjustu nepieciešamību lasīt, grāmatai jau bērnībā jākļūst par pazīstamu un vajadzīgu dzīves pavadoni. Lasīšanas ieradums ir jāattīsta. Mūsdienu bērniem – vispārīgi runājot – nav nekādas intereses lasīt. Kad vēl nav par vēlu visu labot un kā palīdzēt bērnam iemīlēt lasīšanu?

Ja mēs esam iestrēguši pie sīkrīkiem vai skatāmies televizoru, maz ticams, ka viņš lasīs. Un ir bezjēdzīgi viņam teikt: "Lūdzu, izlasi grāmatu, kamēr es skatīšos televizoru." Tas ir diezgan dīvaini. Domāju, ja abi vecāki lasa visu laiku, tad bērnam automātiski radīsies interese par lasīšanu.

Turklāt mēs dzīvojam maģiskā laikā, ir pieejama labākā bērnu literatūra, mums ir milzīga grāmatu izvēle, kuras grūti nolikt. Jāpērk, jāizmēģina dažādas grāmatas. Bērns noteikti atradīs savu grāmatu un sapratīs, ka lasīt ir ļoti patīkami, tas attīsta. Vārdu sakot, mājā vajadzētu būt daudz grāmatu.

Līdz kādam vecumam grāmatas jālasa skaļi?

Es domāju, ka jums vajadzētu lasīt līdz nāvei. Es tagad pat nerunāju par bērniem, bet par otru, par pāri. Es iesaku saviem klientiem lasīt kopā ar partneri. Tas ir liels prieks un viens no skaistākajiem mīlestības veidiem, kad viens otram lasām labas grāmatas.

Intervija ierakstīta Psiholoģijas un radio “Kultūra” kopprojektam “Statuss: attiecībās”, radio “Kultūra”, 2016. gada novembris.