Dzīve ir kā okeāns: tā mūs kustina, veido, uztur un pamodina pārmaiņām, jauniem apvāršņiem. Un galu galā dzīve mūs māca būt kā ūdenim – stipriem, bet mierīgiem; noturīgs, bet mīksts; kā arī elastīga, skaista.
Kādu gudrību mums var sniegt okeāna spēks?
Reizēm dzīves “lielie viļņi” nes mūs virzienā, par kuru mēs nezinājām. Dažreiz šķiet, ka “ūdens” ir nonācis mierīgā, mierīgā stāvoklī. Reizēm “viļņi” sit tik spēcīgi, un mēs baidāmies, ka tie aizskalos visu, kas mums ir. Tas ir tieši tas, ko sauc par dzīvi. Mēs nepārtraukti virzāmies uz priekšu, lai arī cik ātri. Mēs vienmēr esam kustībā. Dzīve nemitīgi mainās. Un neatkarīgi no tā, vai jūs jebkurā dzīves posmā esat augsts vai zems, viss ir relatīvs un var pilnībā mainīties sekundes laikā. Vienīgais, kas paliek nemainīgs, ir pašas izmaiņas.
Ir interesanta metafora: "Nav nekā skaistāka par to, ka okeāns nekad neapstājas ceļā, lai skūpstītu krastu, neatkarīgi no tā, cik reizes tas neizdodas." Tici, ka dzīvē ir kaut kas, par ko ir vērts cīnīties, neatkarīgi no tā, cik reizes tev neizdodas. Ja kādā brīdī saproti, ka tas nav tas, kas tev īsti vajadzīgs, atlaidies. Bet pirms šīs izpratnes sasniegšanas nepadodieties ceļā.
Mēs nevaram zināt visu, kas atrodas mūsu “okeāna” bezdibenī, sevī. Mēs nemitīgi augam, maināmies, dažreiz pat nepieņemam kādu no sevis pusi. Ir svarīgi laiku pa laikam ienirt savā iekšējā pasaulē, lai izpētītu sevi un mēģinātu saprast, kas mēs patiesībā esam.
Tavā dzīvē būs brīži, kad jutīsies kā “sasalis”, kaut kā iestrēdzis. Viss sabrūk, viss nenotiek kā plānots. Atcerieties: lai cik barga būtu ziema, pavasaris agri vai vēlu pienāks.
Okeāns pats par sevi nepastāv. Tā ir daļa no visa pasaules baseina un, iespējams, arī Visuma. Tas pats attiecas uz katru no mums. Mēs neieradāmies šajā pasaulē kā atsevišķa šūna, kas nav saistīta ar pasauli, lai dzīvotu sev un aizietu. Mēs esam daļa no lielāka, vesela attēla, kam ir būtiska loma šī attēla veidošanā, ko sauc par “pasauli”, neatkarīgi no tā, kāda ir pati loma.