Gara, gaiša sieviete ar skaistu smaidu Torija Nelsone stāsta par savu ceļu uz jogu, savu mīļāko asanu, kā arī par saviem sapņiem un dzīves plāniem.
Es dejoju visu mūžu, sākot no agras bērnības. Man nācās pamest deju nodarbības koledžas 1. kursā, jo tur nebija deju sekcijas. Pirmajā gadā pēc augstskolas beigšanas meklēju ko citu, nevis dejošanu. Kustību plūdums, grācija – tas viss ir tik skaisti! Meklēju ko līdzīgu, kā rezultātā tiku uz savu pirmo jogas nodarbību. Tad es nodomāju: “Joga ir lieliski”… bet kādu nesaprotamu iemeslu dēļ es neturpināju nodarboties.
Tad pēc apmēram pusgada sajutu vēlmi dažādot savas fiziskās aktivitātes. Ilgu laiku nodarbojos ar klinšu kāpšanu, ar to ļoti aizrāvos. Tomēr kādā brīdī sapratu, ka gribu kaut ko vairāk sev, ķermenim un dvēselei. Tajā brīdī es pieķēru sevi pie domas: "Kā būtu, ja dotu jogai otru iespēju?". Tā arī izdarīju. Tagad es nodarbojos ar jogu pāris reizes nedēļā, bet es tiecos pēc biežākas un konsekventākas prakses.
Domāju, ka šajā posmā stāvēšana uz galvas (Salamba Sisasana), lai gan negaidīju, ka tā kļūs par iecienītāko pozu. Sākumā man bija ļoti grūti. Šī ir spēcīga asana – tā maina jūsu skatījumu uz pazīstamām lietām un izaicina jūs.
Man nepavisam nepatīk baloža poza. Man pastāvīgi ir sajūta, ka es daru to nepareizi. Baloža pozā jūtos neērti: kaut kāds sasprindzinājums, un gurni un ceļi nemaz negrib ieņemt pozīciju. Tas mani nedaudz nomāk, bet es domāju, ka jums vienkārši jāpraktizē asana.
Mūzika ir svarīgs punkts. Dīvainā kārtā man labāk patīk praktizēt ar popmūziku, nevis akustisko. Es pat nevaru izskaidrot, kāpēc tas tā ir. Starp citu, es nekad neesmu apmeklējis nodarbību bez mūzikas!
Interesanti, ka jogas prakse man šķita labākā alternatīva dejošanai. Joga liek man atkal justies tā, it kā es dejoju. Man patīk sajūta pēc nodarbībām, miera, harmonijas sajūta. Kā instruktors mums stāsta pirms nodarbības: .
Izvēlieties ne tik daudz studiju, cik skolotāju. Ir svarīgi atrast “savu skolotāju”, ar kuru praktizēt būs visērtāk, kurš var jūs ieinteresēt šajā plašajā pasaulē, ko sauc par “jogu”. Tiem, kas šaubās, censties vai nē: vienkārši ejiet uz vienu nodarbību, neko neuzņemoties, neizvirzot cerības. No daudziem jūs varat dzirdēt: "Joga nav priekš manis, es neesmu pietiekami elastīgs." Es vienmēr saku, ka joga nav kājas mešana ap kaklu, un tas nepavisam nav tas, ko pasniedzēji no tevis sagaida. Joga ir būt šeit un tagad, darīt visu iespējamo.
Es teiktu, ka prakse palīdz man kļūt par daudz drosmīgāku cilvēku. Un ne tikai uz paklāja (), bet arī reālajā dzīvē katru dienu. Es jūtos stiprāks, fiziski un garīgi. Esmu kļuvis pārliecinātāks par katru savas dzīves jomu.
Nekādā ziņā! Ja godīgi, es pat nezināju, ka tādi kursi pastāv. Kad sāku nodarboties ar jogu, man nebija ne jausmas, no kurienes nāk viņas skolotāji 🙂 Bet tagad, arvien vairāk iedziļinoties jogā, man kļūst interesantāka iespēja pasniegt kursus.
Jogā atradu tik daudz skaistuma un brīvības, ka ļoti vēlos iepazīstināt cilvēkus ar šo pasauli, kļūt par viņu ceļvedi. Mani īpaši fascinē sievietes potenciāla apzināšanās iespējas: skaistums, rūpes, maigums, mīlestība – viss skaistākais, ko sieviete var dot šai pasaulei. Nākotnē būdams jogas skolotājs, vēlos pastāstīt cilvēkiem, cik milzīgas ir viņu iespējas, kuras viņi var apgūt, arī ar jogu.
Līdz tam laikam es plānoju būt instruktors! Godīgi sakot, es labprāt būtu... ceļojoša jogas skolotāja. Man vienmēr ir bijis sapnis dzīvot mobilajā furgonā. Šī ideja radās manas aizraušanās ar klinšu kāpšanu laikos. Ceļojumi ar furgonu, klinšu kāpšana un joga ir tas, ko es vēlētos redzēt savā nākotnē.