Saturs
Viņi maldina jūs, kad saka, ka, lai būtu laimīgs, jums nepieciešama tikai attieksme
Psiholoģija
Psihologes Ines Santos un Silvia González no grupas "In Mental Balance" izdzina vienu no mītiem par psiholoģiju un izskaidro, kāpēc var kaitēt prātam, lai uzsvērtu pozitīvas attieksmes nozīmi.
PM3: 02Teikšu godīgi, man ir negatīva attieksme pret vārdu attieksme. Mani ļoti traucē tā izmantošana. Tas tiek izmantots bez maksas, it kā veids, kādā mēs saskaramies ar savu ikdienu, ir atbilstošs un stabils, it kā ir tik viegli pasmaidīt par dzīves grūtībām un mēs priecājamies tikai pamosties un smaidīt katru rītu.
Attieksmi var definēt kā iemācīta nosliece mums ir pretim notikumam. Tādējādi, ja mums vienmēr ir pozitīva nosliece uz visu, mēs uzskatām, ka esam "cilvēki ar labu attieksmi". Un tad es brīnos: kāpēc mēs dažreiz saskaramies ar situācijām negatīvi? Vai mēs esam mazohisti? Ja attieksme ir iemācīta predispozīcija, tas nozīmē, ka tā zināmā mērā ir atkarīga no pārvarēšanas stratēģijas ko esam ieguvuši, cik grūti mēs redzam situāciju un diskomforta vai labklājības pakāpi, kādu, mūsuprāt, šī situācija mums radīs.
Un ja nu man ir slikta attieksme?
Ja situācija mums ir kaitīga, ir normāli, ka mēs izejam cauri fāzēm. Ņemiet, piemēram, mīļotā cilvēka sēras. Tas būtu adaptīvs, ja personai kādu laiku ir pesimistiska nosliece uz nāvi. Sakot: "Esiet pozitīvāka, pasaule turpina griezties" tikai padarītu šīs personas sāpes nederīgas un padarītu tās neredzamas. Viņam būs nepieciešama attieksme pret dusmas pret notiekošo un ka citā laikā, ja duelis turpinās savu gaitu, tam var būt a pozitīvs izskats.
Esmu lepns, ka man tāds ir slikta attieksme pret noteiktām lietām, piemēram, attieksmi agresīvs pret netaisnībām, attieksmi pesimistiski kad noiet greizi un neredzu izeju, attieksme pārskata pret morālām dilemmām, attieksmi aizdomīgs kad es neticu kaut kam vai kādam. Es zinu, ka, ja atļaušos justies slikti un mācīties no tā, kas ar mani notiek, mans skatiens mainīsies.
Es domāju, ka problēma nav attieksmē, kāda mums var būt noteiktā brīdī, bet gan tajā, ka mēs paliekam stagnācijā, ka nemācāmies un nemeklējam citus ceļus vai risinājumus. Un varbūt dažreiz, lai atrastu citus pozitīvākus veidus, kā stāties pretī dzīvei, mums ir jāiet cauri citām iepriekšējām fāzēm, kas mums kaut kādā veidā ir negatīvākas.
Inés Santos ir ieguvis grādu psiholoģijā no UCM un specializējas uz pierādījumiem balstītā klīniskajā psiholoģijā, bērnu un pusaudžu uzvedības terapijā un sistēmiskā ģimenes terapijā. Pašlaik viņa veido savu disertāciju par dzimumu atšķirībām depresijas traucējumu gadījumā un ir piedalījusies daudzās valsts un starptautiskās konferencēs. Viņai ir liela pieredze pedagoģijā, kā UCM telemātiskās psiholoģiskās uzmanības dienesta PsiCall supervizorei un UCM vispārējās veselības psiholoģijas maģistra grāda pasniedzējai, kā arī profesorei Eiropas Universitātē. Turklāt viņa ir dažādu klīniskās psiholoģijas rokasgrāmatu autore.
Silvija Gonsalesa (Silvia González), kas arī ir daļa no “In Mental Balance” komandas, ir psiholoģe ar maģistra grādu klīniskajā un veselības psiholoģijā un maģistra grādu vispārējās veselības psiholoģijā. Viņa ir strādājusi UCM Universitātes Psiholoģijas klīnikā, kur bijusi arī pasniedzēja universitātes vispārējās veselības psiholoģijas maģistrantūras studentiem. Mācību jomā viņš ir sniedzis informatīvus seminārus daudzās institūcijās, piemēram, “Emocionālās izpratnes un regulēšanas darbnīca”, “Seminārs publiskās runas prasmju uzlabošanai” vai “Eksāmenu trauksmes darbnīca”.