Bērni neapzināti atkārto savu vecāku ģimenes scenārijus un nodod savas traumas no paaudzes paaudzē — tā ir viena no galvenajām idejām Andreja Zvjaginceva filmā «Bezmīlestība», kas Kannu kinofestivālā saņēma žūrijas balvu. Tas ir skaidrs un atrodas uz virsmas. Psihoanalītiķis Andrejs Rossokhins piedāvā netriviālu skatījumu uz šo attēlu.
Jaunie dzīvesbiedri Žeņa un Boriss, 12 gadus vecās Aļošas vecāki, šķiras un grasās radikāli mainīt savu dzīvi: izveidot jaunas ģimenes un sākt dzīvot no nulles. Viņi dara to, ko iecerējuši, bet galu galā veido tādas attiecības, no kurām bēga.
Attēla varoņi nespēj patiesi mīlēt ne sevi, ne viens otru, ne savu bērnu. Un šīs nepatikas rezultāts ir traģisks. Tāds ir stāsts Andreja Zvjaginceva filmā Bez mīlestības.
Tas ir reāls, pārliecinošs un diezgan atpazīstams. Taču papildus šim apzinātajam plānam filmai ir arī neapzināts plāns, kas izraisa patiešām spēcīgu emocionālu reakciju. Šajā neapzinātajā līmenī man galvenais saturs ir nevis ārējie notikumi, bet gan 12 gadus veca pusaudža pārdzīvojumi. Viss, kas notiek filmā, ir viņa iztēles, jūtu auglis.
Galvenais vārds attēlā ir meklēt.
Bet ar kādiem meklējumiem var saistīt agrīnā pārejas vecuma bērna pārdzīvojumus?
Pusaudzis meklē savu «es», tiecas atdalīties no vecākiem, iekšēji distancēties
Viņš meklē savu «es», cenšas atšķirties no vecākiem. Distancēt sevi iekšēji un dažreiz burtiski, fiziski. Nav nejaušība, ka tieši šajā vecumā bērni īpaši bieži bēg no mājām, filmā viņus dēvē par “skrējējiem”.
Lai atdalītos no tēva un mātes, pusaudzim tie ir jādeidealizē, jādevalvē. Ļaujiet sev ne tikai mīlēt savus vecākus, bet arī nemīlēt viņus.
Un šim nolūkam viņam ir jājūt, ka viņi arī viņu nemīl, viņi ir gatavi viņam atteikt, izmest. Pat ja ģimenē viss ir kārtībā, vecāki guļ kopā un mīl viens otru, pusaudzis savu tuvību var izdzīvot kā atsvešinātību, atstumtību no viņa. Tas padara viņu nobiedētu un šausmīgi vientuļu. Bet šī vientulība ir neizbēgama šķiršanās procesā.
Pusaudžu krīzes laikā bērns piedzīvo plosoši pretrunīgas jūtas: viņš vēlas palikt mazs, mazgāties vecāku mīlestībā, taču tam ir jābūt paklausīgam, nevis jārauj, jāattaisno vecāku cerības.
Un no otras puses, viņā aug arvien lielāka vajadzība iznīcināt savus vecākus, pateikt: “Es tevi ienīstu” vai “Viņi mani ienīst”, “Es viņiem neesmu vajadzīgs, bet man arī viņi nav vajadzīgi. ”
Vērsti uz viņiem savu agresiju, ielaid sirdī nepatiku. Šis ir kolosāli grūts, traumatisks brīdis, bet šī atbrīvošanās no vecāku diktāta, aizbildnības ir pārejas procesa jēga.
Tas nomocītais ķermenis, ko redzam uz ekrāna, ir pusaudzes dvēseles simbols, kuru mocīja šis iekšējais konflikts. Daļa no viņa cenšas palikt mīlestībā, bet otrs pieķeras nepatikai.
Sevis, savas ideālās pasaules meklējumi bieži vien ir destruktīvi, var beigties ar pašnāvību un sevis sodīšanu. Atcerieties, kā Džeroms Selindžers teica savā slavenajā grāmatā: "Es stāvu uz pašas klints malas, pāri bezdibenim... Un mans uzdevums ir noķert bērnus, lai tie neiekristu bezdibenī."
Patiesībā katrs pusaudzis stāv pāri bezdibenim.
Pieaugšana ir bezdibenis, kurā jāienirt. Un, ja nepatika palīdz izdarīt lēcienu, tad jūs varat izkļūt no šī bezdibeņa un dzīvot tālāk, paļaujoties tikai uz mīlestību.
Nav mīlestības bez naida. Attiecības vienmēr ir ambivalentas, katrā ģimenē ir abi. Ja cilvēki nolemj dzīvot kopā, viņu starpā neizbēgami rodas pieķeršanās, tuvība - tie pavedieni, kas ļauj viņiem vismaz uz īsu brīdi turēties kopā.
Cita lieta, ka mīlestība (kad tās ir ļoti maz) var aiziet tik tālu šīs dzīves «aizkulisēs», ka pusaudzis to vairs nejutīs, nevarēs uz to paļauties, un rezultāts var būt traģisks. .
Gadās, ka vecāki nepatiku nomāc ar visiem spēkiem, slēpj to. "Mēs visi esam tik līdzīgi, esam daļa no viena veseluma un mīlam viens otru." Nav iespējams izbēgt no ģimenes, kurā agresija, aizkaitinājums, atšķirības ir pilnībā noliegtas. Cik neiespējami ir rokai atdalīties no ķermeņa un dzīvot patstāvīgu dzīvi.
Šāds pusaudzis nekad neiegūs neatkarību un nekad neiemīlēsies nevienā citā, jo viņš vienmēr piederēs saviem vecākiem, paliks daļa no uzņemošas ģimenes mīlestības.
Svarīgi, lai arī bērns saskatītu nepatiku — strīdu, konfliktu, nesaskaņu veidā. Kad viņš jūt, ka ģimene var to izturēt, tikt ar to galā, turpināt pastāvēt, viņš gūst cerību, ka viņam pašam ir tiesības izrādīt agresiju, lai aizstāvētu savu viedokli, savu «es».
Ir svarīgi, lai šī mīlestības un nepatikas mijiedarbība notiktu katrā ģimenē. Lai neviena no sajūtām neslēptos aizkulisēs. Bet, lai to panāktu, partneriem ir jāveic kāds svarīgs darbs pie sevis, pie savām attiecībām.
Pārdomājiet savas darbības un pieredzi. Tas patiesībā prasa Andreja Zvjaginceva attēlu.