Zemapziņa ir vārds, ko lieto gan psiholoģijā, gan filozofijā. Tas attiecas uz psihisku stāvokli, par kuru nav zināms, bet kas ietekmē uzvedību. Etimoloģiski tas nozīmē “zem apziņas”. To bieži sajauc ar terminu “bezsamaņā”, kam ir līdzīga nozīme. Kas ir zemapziņa? Citi pirmsapziņas jēdzieni, piemēram, “id”, “ego” un “superego”, apraksta mūsu psihi saskaņā ar Freida teoriju.

Psiholoģijā tiek izmantoti vairāki vārdi, lai aprakstītu cilvēka psihi. Bezsamaņā atbilst psihisko parādību kopumam, kam mūsu apziņai nav piekļuves. Turpretim apziņa ir tūlītēja mūsu psihiskā stāvokļa uztvere. Tas ļauj mums piekļūt pasaules realitātei, mums pašiem, domāt, analizēt un rīkoties racionāli.

Zemapziņas jēdzienu dažreiz izmanto psiholoģijā vai noteiktās garīgās pieejās, lai pabeigtu vai aizstātu terminu bezsamaņā. Tas attiecas uz psihiskiem automātismiem, kas mantoti no tālās pagātnes (mūsu senči) vai nesenākiem (mūsu pašu pieredze).

Tādējādi zemapziņa ir tā, kas liek mūsu ķermenim darboties, mums to neapzinoties: piemēram, noteiktas automātiskas kustības braukšanas laikā vai pat gremošana, ķermeņa nervu reakcijas, baiļu refleksi utt.

Tāpēc tas atbilst mūsu instinktiem, mūsu iegūtajiem ieradumiem un impulsiem, neaizmirstot mūsu intuīciju.

Zemapziņa var atklāt lietas, par kurām mēs nedomājām, ka esam sevī, automātisku kustību (motora uzvedība) vai pat runātu vai rakstītu vārdu (piemēram, mēles paslīdēšanas) laikā, negaidītas emocijas (neatbilstoša raudāšana vai smiekli). Tādējādi viņš mēdz rīkoties neatkarīgi no mūsu gribas.

Dažās jomās atšķirības nebūs. Citiem mēs labprātāk kvalificējam bezapziņu kā slēptu, neredzamu, savukārt zemapziņu var vieglāk atmaskot, jo tā ir spontānāka un vieglāk novērojama.

Zemapziņa balstās uz iegūtajiem ieradumiem, bet bezapziņa balstās uz to, kas ir iedzimts, vairāk aprakts. Savu darba sesiju laikā Freids vairāk runāja par bezsamaņu nekā par zemapziņu.

Freida teorijā ir apziņa, bezsamaņa un priekšapziņa. Pirmsapziņa ir stāvoklis, kas ir pirms apziņas.

Lai gan, kā mēs redzējām, bezsamaņā ir iesaistīta lielākajā daļā garīgo parādību, apziņa ir tikai aisberga redzamā daļa.

No savas puses priekšapziņa un tas, kas ļauj izveidot saikni starp abiem. Bezsamaņā esošās domas, pateicoties tai, var kļūt apzinātas pamazām. Protams, neapzinātās domas gudri izvēlas bezsamaņā, lai tās nebūtu ne pārāk traucējošas, ne pārāk neapmierinošas vai nepanesamas.

Tā ir “superego”, mūsu bezapziņas “morālā” daļa, kas ir atbildīga par “id” cenzūru, kas attiecas uz mūsu apkaunojošākajām vēlmēm un impulsiem.

Kas attiecas uz “es”, tas ir gadījums, kas veido saikni starp “to” un “superego”.

Ienirt mūsu zemapziņā vai bezapziņā nav viegli. Mums bieži nākas saskarties ar satraucošām domām, saskarties ar mūsu apraktajiem dēmoniem, saprast velnišķīgi labi noenkurotus mehānismus (pašiem), lai vienkārši izvairītos no tiem.

Patiešām, labāk zinot sevi un labāk zinot savu bezsamaņu, mēs varam pārvarēt daudzas iracionālas bailes, mūsu neapzinātos noraidījumus, kas var mūs padarīt nelaimīgus. Tas ir jautājums par pietiekamu distancēšanos no savām darbībām un labas pārdomas par to, kas tās izraisa, lai saprastu un pēc tam rīkotos savādāk un saskaņā ar vērtībām, kuras mēs aizstāvam, neļaujot sevi pārvaldīt vai apmānīt mūsu “tas” .

Noteikti ir iluzori vēlēties pilnībā kontrolēt visas mūsu domas, impulsus un bailes. Taču labāka izpratne par sevi sniedz zināmu atgūto brīvību un ļauj atjaunot saikni ar brīvu gribu un iekšēju spēku.