Sāpīgi pazīstama situācija: jūs vienojāties ar bērnu, ka viņš kaut ko darīs. Vai, gluži otrādi, vairs nedarīs. Un tad — nekas nav darīts: rotaļlietas nav izņemtas, nodarbības nav veiktas, neesmu gājusi uz veikalu... Tu satrakojies, aizvainojies, sāc bļaustīties: “Kāpēc? Galu galā mēs vienojāmies? Galu galā jūs apsolījāt! Kā es varu tev tagad uzticēties? Bērns apsola, ka vairs tā nedarīs, bet nākamreiz viss atkārtojas.
Kāpēc tas notiek un vai ir iespējams kaut ko darīt lietas labā?
Viss ir vienkārši. Bērns redz savu māti, kura no viņa prasa solījumu, un viņam ir vieglāk apsolīt, nekā domāt "vai es tiešām to visu varu izdarīt, ņemot vērā savas citas lietas un rakstura iezīmes." Bērni ļoti viegli dod solījumus, kurus būtībā nav iespējams izpildīt un kuri bieži sākas ar vārdiem "Es vienmēr..." vai "Es nekad ...". To sakot, viņi nedomā par savu solījumu, viņi risina problēmas "Kā atbrīvoties no vecāku dusmām" un "Kā ātri izkļūt no šīs sarunas." Vienmēr ir daudz vieglāk pateikt «uh-huh» un tad to nedarīt, ja «neizdodas».
Tā dara visi bērni. Tāpat arī jūsu bērns, jo jūs 1) neiemācījāt viņam domāt, kad viņš kaut ko sola, un 2) neiemācījāt viņam būt atbildīgam par saviem vārdiem.
Patiesībā jūs neesat viņam iemācījis daudzas citas svarīgas un ne vienkāršas lietas. Jūs neesat iemācījis viņam lūgt palīdzību, kad viņam tā ir nepieciešama, lai veiktu viņam uzticēto darbu. Ja tu bērnam iemācītu visas šīs pieaugušo lietas, tad, iespējams, bērns tev teiktu: “Mammu, es varu nolikt lietas tikai tad, ja es tās tagad nolieku. Un pēc 5 minūtēm es par to aizmirsīšu, un bez tevis nevarēšu sakārtoties!”. Vai vēl vienkāršāk: “Mammu, tāda situācija — apsolīju puišiem, ka šodien ejam kopā uz kino, bet manas nodarbības vēl nav izietas. Tāpēc, ja es tagad sākšu tīrīt, tad man būs nelaime. Lūdzu — dodiet man rīt šo uzdevumu, es vairs ne ar vienu nerunāšu!
Jūs saprotat, ka ne katram bērnam (un ne katram pieaugušajam) ir tik attīstīta paredzamā domāšana un tāda drosme sarunāties ar vecākiem... Kamēr neiemāca bērnam tā domāt, domā kā pieaugušais, plus, kamēr viņš nav pārliecināts, ka tas tā ir. ir pareizāk un izdevīgāk dzīvot, viņš ar tevi runās kā ar bērnu, un tu viņu lamāsi.
Kur jāsāk šis svarīgākais un interesantākais darbs?
Mēs iesakām sākt ar ieradumu turēt savu vārdu. Precīzāk, no ieraduma domāt, pirmkārt, “Vai es spēšu turēt savu vārdu”? Lai to izdarītu, ja mēs bērnam kaut ko prasām un viņš saka “Jā, es to izdarīšu!”, Mēs nenomierinām, bet apspriežam: “Vai esi pārliecināts? Kāpēc tu esi pārliecināts? — Tu esi aizmāršīgs! Jums ir daudz citu lietu, ko darīt!” Turklāt mēs kopā ar viņu domājam, kā organizēt savu laiku un ko darīt, lai viņš patiešām neaizmirstu…
Tāpat, ja tomēr solījums netika izpildīts, tad nezvēram “Šeit rotaļlietas atkal netiek izņemtas!”, bet kopā ar viņu organizējam notikušā analīzi: “Kā jums izdevās neizpildīt to, ko mēs plānots? ko tu solīji? Vai tiešām solīji? Vai jūs gribējāt to izdarīt? Padomāsim par to kopā!»
Tikai ar jūsu palīdzību un tikai pamazām bērns sāks iemācīties apzinātāk dot solījumus un biežāk sev jautāt: "Vai es varu to izdarīt?" un "Kā es varu to sasniegt?". Bērns pamazām labāk sapratīs sevi, savas īpašības, varēs labāk paredzēt, ko viņš var un ar ko vēl netiek galā. Un vienkārši ir vieglāk saprast, pie kādām sekām noved viena vai otra rīcība.
Spēja turēt vārdu vecākiem un spēja dot tikai tos solījumus, kurus var turēt, ir svarīga ne tikai konfliktu mazināšanai attiecībās: tas ir vissvarīgākais solis ceļā uz īstu pilngadību, solis pretī bērna spējai pārvaldīt sevi un viņa dzīve.