Vai pašbildes var kaitēt mūsu bērniem? Kāpēc tā sauktais «selfiju sindroms» ir bīstams? Publicists Mišels Borba ir pārliecināts, ka sabiedrības apsēstība ar pašfotografēšanu var radīt visnegaidītākās sekas jaunajai paaudzei.
Pirms pāris gadiem internetā parādījās viltus raksts, kas uzreiz kļuva par vīrusu, ko reālās dzīves un autoritatīvā Amerikas Psiholoģijas asociācija (APA) savai klasifikācijai pievienoja diagnozi «selfīts» — «obsesīvi-kompulsīva vēlme fotografēt sevi un ievieto šīs bildes sociālajos tīklos. Pēc tam rakstā humoristiskā veidā tika apspriesti dažādi «selfīta» posmi: «robežas», «akūts» un «hronisks»1.
«Utkis» popularitāte par «selfīti» skaidri fiksēja sabiedrības satraukumu par pašfotografēšanas māniju. Mūsdienās mūsdienu psihologi savā praksē jau izmanto jēdzienu «selfie sindroms». Psihologs Mišels Borba uzskata, ka šī sindroma cēlonis jeb uzstājība pēc atpazīšanas, izmantojot tīmeklī ievietotas fotogrāfijas, galvenokārt ir koncentrēšanās uz sevi un citu vajadzību ignorēšana.
"Bērns tiek nepārtraukti slavēts, viņš apķērās un aizmirst, ka pasaulē ir arī citi cilvēki," saka Mišels Borba. – Turklāt mūsdienu bērni arvien vairāk ir atkarīgi no saviem vecākiem. Mēs kontrolējam katru viņu laika minūti, taču nemācām viņiem prasmes, kas nepieciešamas, lai izaugtu.»
Pašabsorbcija ir labvēlīga augsne narcismam, kas nogalina empātiju. Empātija ir kopīgas emocijas, tās ir “mēs”, nevis tikai “es”. Mišels Borba ierosina labot mūsu izpratni par bērnu panākumiem, nesamazinot to līdz augstiem rezultātiem eksāmenos. Tikpat vērtīga ir bērna spēja iejusties dziļi.
Klasiskā literatūra ne tikai palielina bērna intelektuālās spējas, bet arī māca viņam empātiju, laipnību un pieklājību.
Tā kā “selfiju sindroms” apzinās hipertrofētu vajadzību pēc citu atzīšanas un apstiprināšanas, ir jāiemāca viņam apzināties savu vērtību un tikt galā ar dzīves problēmām. 80. gados populārajā kultūrā ienākušie psiholoģiskie padomi bērna slavēšanai jebkāda iemesla dēļ noveda pie veselas paaudzes ar uzpūstu ego un uzpūstām prasībām.
“Vecākiem ar visiem līdzekļiem ir jāveicina bērna spēja veidot dialogu,” raksta Mišels Borba. "Un var atrast kompromisu: galu galā bērni var sazināties viens ar otru, izmantojot FaceTime vai Skype."
Kas var palīdzēt attīstīt empātiju? Piemēram, spēlēt šahu, lasīt klasiku, skatīties filmas, atpūsties. Šahs attīsta stratēģisko domāšanu, atkal novēršot uzmanību no domām par savu cilvēku.
Psihologi Deivids Kids un Emanuele Kastano no Ņujorkas Jaunās sociālo pētījumu skolas2 veica pētījumu par lasīšanas ietekmi uz sociālajām prasmēm. Tas parādīja, ka klasiskie romāni, piemēram, To Kill a Mockingbird, ne tikai palielina bērna intelektuālās spējas, bet arī māca viņam laipnību un pieklājību. Taču, lai saprastu citus cilvēkus un lasītu viņu emocijas, ar grāmatām vien nepietiek, nepieciešama dzīvas komunikācijas pieredze.
Ja pusaudzis ar gadžetiem dienā pavada vidēji līdz 7,5 stundām, bet jaunāks students — 6 stundas (šeit Mišels Borba atsaucas uz amerikāņu kompānijas Common Sense Media datiem3), viņam praktiski nav iespēju sazināties ar kādu “dzīvajā”, nevis čatā.
1 B. Mišela “Unselfie: Kāpēc empātiskiem bērniem gūst panākumus mūsu pasaulē”, Saimons un Šusters, 2016.
2 K. David, E. Castano «Literārās fantastikas lasīšana uzlabo prāta teoriju», Zinātne, 2013, № 342.
3 "The Common Sense Census: Media Use by Tweens and Teens" (Common Sense Inc, 2015).