Man patīk šī seno skeptiķu mantra: katram argumentam prāts var piedāvāt pretargumentu. Turklāt skeptiķa pozu ir viegli apvienot ar estētisku baudījumu. Tas, ka patiesība nav atrodama, nekādā veidā neliedz mums novērot tās izpausmes...
Satriecošās ainavas priekšā mēs varam sev pajautāt, vai tā norāda uz Dieva radītāja esamību. Taču mums nav ne mazākās vajadzības pēc atbildes, lai turpinātu baudīt spožo gaismu mākoņainajās debesīs.
Manu skepticisma mīlestību pastiprina nomācošais skats uz visiem šiem dullajiem, savai pārliecībai pieķertos kungiem, līdzīgi kā greizsirdīgiem vīriem, kuri no panikas sajūtas pārvēršas agresīvā agresijā.. Tas viņus aptver, tiklīdz pie apvāršņa parādās pārliecība, ka viņi nedalās. Vai šī agresija neliecina par nepatīkamu šaubu klātbūtni, par kurām subjekts nevēlas domāt? Citādi, kāpēc tā kliegt? Un otrādi, iemīlēt domu, iespējams, vienlaikus nozīmē saprast, ka par to var šaubīties.
Atzīstiet šaubu pamatotību un šīs atziņas pašā sirdī turpiniet «ticēt», saglabājiet sevi pārliecībā, bet tādā pārliecībā, ka tajā nav nekā sāpīga; ticībā, kas atzīst sevi par ticību un pārstāj sajaukties ar zināšanām.
Ticība vārda brīvībai netraucē prātot, vai visu var izteikt
Ticēt Dievam šajā gadījumā nozīmē ticēt Dievam un tajā pašā laikā šaubīties par viņu, un ne māsa Emanuela1, ne abbe Pjēra2 nevarēja to atspēkot. Ticēt tik ārprātīgai hipotēzei kā Dievs, nejūtot ne kripatiņas šaubu: kā jūs šajā saskatāt ko citu kā neprātu? Ticēt republikas valdīšanai nenozīmē būt aklam pret šī modeļa ierobežojumiem. Ticība vārda brīvībai neliedz aizdomāties, vai visu var izteikt. Ticēt sev nenozīmē nolikt malā šaubas par šī «es» būtību. Apšaubīt mūsu uzskatus: ja tas ir lielākais pakalpojums, ko mēs varam viņiem sniegt? Vismaz šī ir tāda apdrošināšana, kas neļaus ieslīdēt ideoloģijā.
Kā aizstāvēt republikas modeli laikmetā, kad plaukst visdažādākais konservatīvisms? Ne tikai pretstatīt savus republikāņu uzskatus pret konservatīvo (tas nozīmētu kļūt pārāk līdzīgs viņam), bet arī pievienot vēl vienu atšķirību šai tiešajai opozīcijai: ne tikai "es esmu republikānis, bet jūs neesat", bet arī "es šaubos, kas es esmu. esmu, un tu esi Nē».
Es zinu, ka jūs domājat, ka šaubas mani vājina. Dažreiz es pat baidos, ka jums ir taisnība. Bet es tam neticu. Manas šaubas nemazina manu pārliecību: tās to bagātina un padara cilvēciskāku. Viņi pārvērš stingru ideoloģiju par ideālu, kas nosaka uzvedību. Šaubas netraucēja māsai Emanuelai cīnīties par nabadzīgajiem un cīnīties Dieva vārdā. Neaizmirsīsim arī to, ka Sokrats bija izcils cīnītājs; bet viņš šaubījās par visu un droši zināja tikai vienu — ka viņš neko nezina.
1 Māsa Emanuela, pasaulē Madlēna Senkena (Madeleine Cinquin, 1908–2008) ir beļģu mūķene, skolotāja un rakstniece. Frančiem — simbols cīņai par nelabvēlīgā situācijā esošu cilvēku stāvokļa uzlabošanu.
2 Abbe Pierre, pasaulē Anrī Antuāns Gross (1912–2007) ir slavens franču katoļu priesteris, kurš nodibināja starptautisku labdarības organizāciju Emmaus.