Bērni ir "jāpaliek novārtā," saka Šveices psihoterapeits Allans Gugenbīls. Viņš iestājas par to, lai bērni mazāk lutinātu un dotu viņiem lielāku brīvību. Daudziem vecākiem par to ir ārkārtīgi grūti izlemt, jo sabiedrība spiež no visur. Bailes būt sliktam, neuzmanīgam, nerūpīgam ir pārāk lielas, un ir pilnīgi neskaidrs, kā no tām atbrīvoties.
Šveices psihoterapeits, atšķirībā no daudziem citiem autoriem, no savas terapeitiskās prakses zina daudzu tēvu un māšu bailes. Viņiem šķiet, ka viņi neaudzina savu bērnu pietiekami labi un uzmanīgi, lai klusi eksistētu mūsu “neoliberālajā sabiedrībā”.
Allans Gugenbīls filmā Labākais manam bērnam. Kā mēs atņemam saviem bērniem bērnību” aicina mātes un tēvus izrādīt drosmi un stingri iestājas par bērnu tiesībām uz rotaļīgu bērnību un spontānu, haotisku pusaudžu vecumu, kurā viņiem ir ļauts izmēģināt sevi un kļūdīties.
Viņš uzstāj, ka jāatbrīvo kontrole un jāsaka pieaugušajiem: mazāk skolas, mazāk kavēkļu, vairāk brīvas vietas, vairāk labestīgas vecāku nevērības un bezmērķīgāka bērna "klejošana". Galu galā vecāki, lai arī cik skumji bija to lasīt, ne vienmēr labāk par savu bērnu zina pareizo lēmumu viņa turpmākajai dzīvei.
“Pusaudži vairs nevēlas, lai viņu nākotni formulē un veido pieaugušie, viņi vēlas to veidot paši,” raksta autore.
Bērnu brīvības trūkums
Kas notiks ar bērniem, kuriem tagad ir viss? Vai viņi kļūs par pašapmierinātiem egocentriķiem vai bezpalīdzīgiem pieaugušajiem? Pirmkārt, jābaidās no viņu neveiksmes, ir pārliecināta psihoterapeite.
“Jūs darāt bērniem sliktu pakalpojumu, noņemot visus šķēršļus viņu ceļā un pastāvīgi apmierinot visas viņu vajadzības. Viņiem sāk šķist, ka videi ir jāizpilda viņu vēlmes, un tas ir negodīgi, ja tā nedara. Bet dzīve var būt grūta un pretrunīga.
Bet vai aiz «helikoptervecāku» fenomena (šis termins ir dzimis kā mātes un tēva tēls, kas mūžīgi riņķo pār bērnu) nav mēģinājums pasargāt bērnu no šīs negodīgās pasaules? Ir skaidrs, ka vecāki vēlas savam bērnam to labāko.
Ģimenēs samazinājies bērnu skaits, pieaudzis vecāku vecums. Vecāki vecāki vairāk baidās par saviem bērniem — tas ir fakts. Viens bērns riskē kļūt par emocionāli uzlādētu projektu. Turklāt šādiem vecākiem bērnam ir vairāk laika, un tas viņam bieži vien iet uz sāniem.
Bērni pārstāja brīvi spēlēties uz ielas. Saziņai ar vienaudžiem pietiek ar viņu mobilajiem tālruņiem. Ceļu uz skolu tagad veic «mamma-taxi» dienesti. Rotaļu laukuma šūpoles un slidkalniņi ir piepildīti ar bērniem, kuri pastāvīgi atrodas vecāku vai auklīšu kontrolē.
Bērna atpūta — no pirmsskolas vecuma līdz absolventam — ir stingri organizēta, jebkura palaidnība vai pusaudžu eksperiments uzreiz kļūst sociāli nepieņemams un tiek interpretēts kā patoloģija un pat garīgi traucējumi.
Bet tad rodas jautājums: cik daudz brīvības ir vajadzīgas bērnam un cik daudz rūpju? Kur ir zelta vidusceļš? "Bērniem ir vajadzīgi aprūpētāji, uz kuriem viņi var paļauties," saka Allans Gugenbīls. — Viņiem taču nevajag pieaugušos, kas uzspiež dažādas programmas. Ļaujiet bērniem izvēlēties savas intereses.
Strādāt, ne tikai mācīties
Kas bērniem ir vajadzīgs, lai viņi būtu laimīgi? Pēc Allana Gugenbīla domām, viņiem ir vajadzīga mīlestība. Daudz mīlestības un principiālas pieņemšanas no vecākiem. Bet viņiem ir vajadzīgi arī svešinieki, kas ar viņiem sazināsies un pamazām iepazīstinās viņus pasaulē. Un šeit skolai ir svarīga loma. Tomēr arī šeit psihologam ir iebildumi.
Jāmācās, bet atpūšoties citām noderīgām nodarbēm. Bērnu darbs? Šis būtu risinājums! postulē Cīrihes psihoterapeits. “No deviņu gadu vecuma izdodiet laikrakstus reizi nedēļā, nevis dodieties uz skolu. Un tā tas turpinājās vairākus mēnešus. Tas paplašinās bērna iespējas.
Varat to izmantot noliktavā, darbā uz lauka vai nelielos komerciālos gadījumos - piemēram, nepilnas slodzes darbu veikalā, izliekot preces uz plauktiem, palīdzot kasē, uzkopšanas pakalpojumos un klientu konsultēšanā. Restorāni piedāvā daudzas iespējas nopelnīt naudu.
Algai, pēc grāmatas autores domām, nevajadzētu atbilst pieaugušo līmenim, bet no bērna viedokļa tai jābūt ievērojamai. Gugenbīls ir pārliecināts, ka tas sniegs bērniem izpratni par patiesu atbildību un efektivitāti pieaugušo pasaulē.
Tomēr Gugenbūla grāmatas, kā arī daudzu līdzīgu audzināšanas mācību grāmatu problēma ir tā, ka tās secinājumi attiecas tikai uz iedzīvotāju apakškopu, uzskata kritiķi. Skatoties uz plauktiem grāmatnīcās, varētu domāt, ka Eiropas vecāku kontrole un iedrošināšana ir milzīga sociāla problēma.
Patiesībā tas nebūt nav tā. Daudz aktuālāks jautājums ir tas, ka, piemēram, Vācijā 21% no visiem bērniem pastāvīgi dzīvo nabadzībā. Brēmenē un Berlīnē katrs trešais bērns ir nabadzīgs, pat bagātajā Hamburgā katrs piektais bērns dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Un kā tāda statistika izskatīsies, ja paskatīsies uz Krieviju?
Bērni, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa, pastāvīgi atrodas psiholoģiskā stresā, saspiesti dzīves apstākļi, viņu vecākiem nav naudas veselīgam ēdienam, izglītībai, hobijiem un atvaļinājumiem. Viņus noteikti neapdraud izlutinātība un izdabāšana kaprīzēm. Būtu jauki, ja bērnu un pusaudžu psihoterapeitu konsultanti veltītu savu laiku un uzmanību arī šim bērnības aspektam.