Tikšanās ar Sanktpēterburgas Valsts universitātes Sociālās psiholoģijas laboratorijas vadītāju Ludmilu Apollonovnu Jasjukovu
lejupielādēt video
Kopš PSRS sabrukuma izglītības sistēma praktiski nav mainījusies. Priekšrocības ietver šīs sistēmas mehānismu pareizu darbību. Neskatoties uz jebkādām sociālajām pārmaiņām un hronisku finansējuma trūkumu, sistēma turpināja un turpina darboties. Bet diemžēl daudzos izglītības sistēmas efektivitātes jautājumos mēs simtiem gadu neesam virzījušies uz priekšu, bet gan atkāpušies. Pašreizējā izglītības sistēma praktiski neņem vērā grupu dinamikas procesus un šajā ziņā ir zemāka pat par jezuītu sistēmu. Turklāt tas ir raksturīgi ne tikai pēcpadomju izglītības sistēmai. Sekmīgas mācības skolā nebūt negarantē panākumus dzīvē un profesionālajā darbībā; drīzāk pastāv pat apgriezta korelācija. Atklāti jāatzīst, ka vairāk nekā 50% no mūsdienu skolas sniegtajām zināšanām izrādās absolūti nederīgas.
Jā, ir labi zināt no galvas visus “Kara un miera” IV sējumus (es saku, ka zinu no galvas, jo es ne tikai neesmu redzējis bērnu, kurš būtu spējīgs saprast šo darbu, bet arī nevaru ko tādu iedomāties ); kā arī zināt, kā uzvesties atomsprādziena laikā un prast uzvilkt gāzmasku ar ķīmiskās aizsardzības komplektu; zināt elektromagnētiskās indukcijas principu; prast atrisināt integrālvienādojumus un aprēķināt konusa sānu virsmas laukumu; zināt parafīna molekulas uzbūvi; Spartaka sacelšanās datums; utt utt Bet, pirmkārt, vismaz divas trešdaļas vidusmēra pilsoņu (visi mācījušies skolā), ja neskaita gāzmaskas uzlikšanu (tīri intuitīvi), viņi neko no iepriekšminētā nezina, un, otrkārt, tas ir tik un tā nav iespējams visu zināt, jo īpaši tāpēc, ka zināšanu apjoms katrā jomā nepārtraukti pieaug eksponenciāli. Un, kā zināms, gudrs nav tas, kurš visu zina, bet gan tas, kurš zina pareizi.
Skolu vajadzētu absolvēt, pirmkārt, garīgi un fiziski veseliem, mācīties spējīgiem, sociāli adaptētiem un darba tirgū konkurētspējīgiem (kuriem ir zināšanas, kas patiešām nepieciešamas, lai gūtu profesionālos panākumus). Un ne jau tie, kas mācīja «Karu un mieru», augstāko matemātiku, relativitātes teoriju, DNS sintēzi un, mācījušies kādus 10 gadus (!), tā kā neko nezināja, tā rezultātā nezina joprojām. no kuriem pēc absolvēšanas viņi var dabūt darbu, izņemot varbūt būvlaukumā par palīgdarbinieku (un kurš gan cits?). Vai arī pēc mācībām vēl 4-5 gadus iet strādāt pie kāda cita, un nopelnīt (darba tirgū novērtēts) vēl mazāk nekā palīgstrādnieks būvlaukumā.
Motivācija labam skolotāja darbam ir negatīva. Pašreizējā izglītības sistēma nekādā veidā nestimulē labu skolotāja darbu un nediferencē atalgojumu atkarībā no darba kvalitātes. Bet labs, kvalitatīvs darbs prasa daudz vairāk laika un pūļu no skolotāja puses. Starp citu, skolēna vērtējums būtībā ir skolotāja darba novērtējums, šobrīd pedagogu vidū par to nav izpratnes. Tajā pašā laikā, jo sliktāk strādā skolotājs, jo sliktākas ir skolēnu atzīmes, jo biežāk šo skolēnu vecāki ierodas ciemos, un, kā likums, ne “ar tukšām rokām”: vienojas par labākajām atzīmēm vai samaksāt viņam, skolotājam, par apmācībām vai virsstundām. Sistēma ir tik konstruēta un darbojas tā, ka ir tieši izdevīgi strādāt slikti. Izejot šādu valsts vidējās izglītības sistēmu, pat sākotnēji veseli, nebūt ne stulbi un radoši bērni sagatavošanās vietā saņem spēcīgu imunitāti pret akadēmisko zināšanu apguves ceļu. Interesanti un absolūti viegli saprotami skolas priekšmeti pēdējos gados ir pārvērsti par «cilvēka prāta draņķiem».
Un runa nav par finansējumu, bet gan par pašu izglītības sistēmu. Acīmredzot mūsdienu ekonomikai un ražošanai izglītība ir visrentablākais un, burtiski, vitāli svarīgs produkts. Tāpēc, protams, būtu jāpalielina valsts finansējums izglītībai. Taču šāds finansējuma palielinājums izglītībai pie pašreizējās sistēmas var radīt tikai ļoti nelielu tās produktivitātes pieaugumu. Atkārtoju, izglītības personāla pilnīgas motivācijas trūkuma dēļ strādāt efektīvi. Uz šī fona vienīgā perspektīva ir darbietilpīga, vidi netīra ražošana un dabisko izejvielu eksports.
Izglītības saturs neatbilst cilvēka un līdz ar to arī valsts mūsdienu vajadzībām. Motivācija bērna mācībām, ja pēc 10 gadu mācībām būvlaukumā iznāk palīgstrādnieks un vēl pēc 5 gadiem tāds, kas ir tāds pats kā palīgstrādnieks vai darba tirgum mazāk vērtīgs.
Tātad recepte ir tāda pati kā visai staļiniskajai sistēmai. Tas ir vienkāršs, acīmredzams un jau sen tiek izmantots visās darbības jomās, aizsargāts ar likumu un visos iespējamos veidos veicināts. Šis vienīgais un labākais veids sastāv no postulāta: “Lai strādāt ir jābūt izdevīgam, bet nedarīt labi”, un to sauc par konkurences principu. Strauja attīstība un izglītības vispār, kā arī jebkuras citas darbības sfēras attīstība ir iespējama tikai tad, ja tā tiek stimulēta — uzplaukst labākais un attiecīgi ignorēts — sliktākajam tiek atņemti līdzekļi. Galvenais jautājums ir, cik ātri, bez zaudējumiem un nesagraujot esošo vidējās izglītības sistēmu, organizēt konkurenci par resursiem šajā sistēmā? Šī darba galvenais mērķis faktiski ir pamatot šī jautājuma atrisinājumu. Tāpēc es atļaušos ieteikt, ka tas nemaz nav tik grūti. Valsts tērē noteiktu naudas summu viena skolēna izglītībai (budžeta līdzekļu apjoms, kas tiek tērēts mācību grāmatām, skolas uzturēšanai, skolotāju honorāriem u.c., dalīts ar kopējo skolēnu skaitu). Nepieciešams, lai šī summa tiktu pārskaitīta izglītības iestādei, kuru konkrētais skolēns izvēlēsies iegūt izglītību nākamajā mācību gadā. Neatkarīgi no šīs izglītības iestādes īpašuma formas, papildu mācību maksas esamība vai neesamība tajā. Tajā pašā laikā valsts skolām nevajadzētu prasīt papildu līdzekļus no vecākiem, ko viņi tagad plaši piekopj, jo tās tika izveidotas tieši, lai nodrošinātu bezmaksas izglītību. Tajā pašā laikā teritoriālajām kopienām vajadzētu būt tiesībām izveidot jaunas savas skolas, uz kurām pēc teritoriālās kopienas pieprasījuma var neattiekties noteikums par pilnīgu bezmaksas izglītību (tieši vecākiem) (ar nosacījumu, ka ir pieejama izglītība tiek sistemātiski nodrošināta visu iedzīvotāju īpašuma slāņu bērniem). Tādējādi valsts izglītības iestādes kļūst tiešā konkurencē savā starpā un ar privātajām “elitārajām skolām”, pateicoties kurām tās saņem stimulu strādāt (kura šobrīd vispār nav) un izredzes pārstāt būt par atkritumiem un, visbeidzot, kļūt par izglītības iestādēm. iestādēm. Tiek radīti apstākļi jaunu skolu celtniecībai, ko veic teritoriālās kopienas (komunālā īpašuma forma). Un valstij ir iespēja ietekmēt «elitāro skolu» cenas, ieviešot maksimālo studiju maksas limitu, par kādu valsts subsidē izglītību šajās izglītības iestādēs, un (vai) iespēju likvidēt «elitāro skolu» klašu sistēmu. » ieviešot tajās (ar viņu piekrišanu) noteiktu skaitu vietu trūcīgo pilsoņu bērnu izglītošanai. «Elitārās skolas» iegūst iespēju un stimulu padarīt savus pakalpojumus pieejamākus. Savukārt patiesi kvalitatīvu izglītību iegūs vairāk iedzīvotāju. Tādējādi principā ir iespējams nodrošināt un palielināt budžeta līdzekļu izlietojuma efektivitāti.
Lai sasniegtu vismaz minimāli pieņemamu mūsdienu ražošanas potenciāla līmeni, pašmāju mācību programmā steidzami nepieciešamas nekavējošas reformas gan finansēšanas sistēmā, gan izglītības formā un saturā, galu galā pirmā vienīgais mērķis ir nodrošināt otro. un trešais. Vienlaikus šīs izmaiņas nebūs izdevīgas daudzām amatpersonām, jo atņem resursu sadales funkciju, kas tiek veikta pēc vienkārša principa — «nauda seko bērnam».
Spilgta pašreizējās izglītības sistēmas ilustrācija ir viena skolas direktora Viktora Gromova izteiktā frāze: «Pašu zināšanu pazemošana kā veiksmes garants un zināšanu nesēji, skolotāji un zinātnieki.»
Vispirms ir jāapmāca prasmes un iemaņas darbā ar informāciju, piemēram:
- Ātrlasīšana, semantiskās apstrādes principi un ātra teksta un cita veida informācijas iegaumēšana par 100% (tas ir iespējams, bet tas ir jāiemāca); piezīmju veikšanas prasmes.
— Spēja kontrolēt sevi un pārvaldīt savu laiku.
— Spēja izmantot datoru, lai veicinātu reālas darbības (nevis bezjēdzīgas zināšanas par to).
— Radoša domāšana un loģika.
— Zināšanas par cilvēka psihi (uzmanība, griba, domāšana, atmiņa utt.).
— morāle; un spēja sazināties ar citiem cilvēkiem (komunikācijas prasmes).
Tas ir jāmāca skolā, turklāt efektīvi un sistemātiski.
Un, ja cilvēkam ir jāzina formula konusa sānu virsmas laukuma aprēķināšanai, viņš vēlēsies lasīt "Karu un mieru", zinot angļu valodu, iemācīties vairāk vācu, poļu vai ķīniešu valodu, "1C grāmatvedību" vai C ++ programmēšanas valoda. Tad viņam, pirmkārt, ir jābūt iemaņām, kas nepieciešamas, lai to izdarītu ātri un efektīvi, kā arī jāpielieto iegūtās zināšanas ar maksimālu labumu – zināšanas, kas patiešām ir panākumu atslēga jebkurā darbībā.
Tātad, vai mūsdienu apstākļos ir iespējams izveidot sistēmu kvalitatīva izglītības produkta ražošanai? - Var būt. Tāpat kā efektīvas ražošanas sistēmas izveide jebkuram citam produktam. Lai to izdarītu, tāpat kā jebkurā citā jomā, arī izglītībā ir jārada apstākļi, kuros labākie tiek iedrošināti, bet sliktākajiem tiek atņemti resursi — ekonomiski tiek stimulēts efektīvs darbs.
Piedāvātā izglītībai tērēto valsts līdzekļu sadales sistēma ir līdzīga attīstīto valstu veselības apdrošināšanas sistēmai – ir noteikta apdrošināšanas summa, kas tiek piešķirta pilsoņa izvēlētajai institūcijai. Likumsakarīgi, ka valsts, tāpat kā medicīnas jomā, patur sev kontroles un uzraudzības funkciju. Tādējādi iedzīvotāji paši, izvēloties, stimulē labākās iestādes, kas piedāvā savus pakalpojumus par optimālāko cenas un kvalitātes attiecību. Šajā gadījumā ir noteikta summa, ko valsts tērē viena skolēna izglītošanai, un izglītības iestādi (kura piedāvā vispieņemamākos mācību apstākļus) izvēlas skolēns (viņa vecāki). Tā, pirmkārt, tiek radīti apstākļi, kas stimulē izglītības iestāžu vadību (vadību) uzlabot savu produktu. Savukārt vadība jau tagad rūpējas par personāla iedrošināšanu (motivēšanu un stimulēšanu), atbilstošas kvalifikācijas un līmeņa speciālistu piesaisti, atalgojuma sadali atkarībā no darba rezultātiem un atbilstoša pedagogu profesionālā līmeņa nodrošināšanu. Lai sniegtu zināšanas, kas ir panākumu atslēga, īpaši darba tirgū, nepieciešams speciālists, kuram pašam šīs zināšanas pieder. Acīmredzot mūsdienu skolotājiem tādu zināšanu nav, par ko liecina viņu darba atalgojuma līmenis (galvenais speciālista vērtības rādītājs darba tirgū). Līdz ar to varam teikt, ka skolotāja darbs mūsdienās ir mazkvalificēts darba tirgus zaudētāju darbs. Radoši, efektīvi speciālisti vispārizglītojošās skolās neiet. Tāpēc mūsu valstī ir radīta ilūzija, ka zināšanas nav veiksmes garants, lai gan, ņemot vērā mūsdienu ekonomikas un jo īpaši attīstīto valstu darba tirgus tendences, esam pārliecināti par pilnīgi pretējo. . Atgādināšu, ka staļiniskā-padomju sistēma jau sen ir pierādījusi savu neefektivitāti visās ražošanas nozarēs bez izņēmuma. Arī izglītības nozare jau ilgāku laiku nepilda savas mūsdienu darba tirgum nepieciešamo zināšanu sniegšanas funkcijas. Šādā situācijā par valsts konkurētspēju “zināšanu ekonomikas” apstākļos nav ne runas. Izglītības nozarei, lai nodrošinātu valstij nepieciešamo profesionālo potenciālu, ir ļoti nepieciešamas reformas. Tāpat jāatzīmē, ka piedāvātais izglītības sistēmas modelis nekādā veidā neiznīcina esošo sistēmu.
Tautas intelektuālo potenciālu mūsdienu pasaulē nodrošina izglītības (mērķtiecīgās izglītības) sistēma valstī. A priori tieši nacionālā izglītības sistēma kā socializācijas līdzeklis veido nāciju kā tādu kopumā. Socializācija (izglītība) plašā nozīmē ir cilvēka augstākās garīgās aktivitātes veidošanās process. Kas ir socializācija un tās loma, īpaši skaidri var saprast, piemēram, tā saukto «Maugli fenomenu» — gadījumus, kad cilvēkiem jau no mazotnes tiek liegta cilvēciskā komunikācija, ko audzina dzīvnieki. Arī vēlāk, nonākot mūsdienu cilvēku sabiedrībā, šādi indivīdi ne tikai nespēj kļūt par pilnvērtīgu cilvēka personību, bet arī apgūt elementāras cilvēka uzvedības prasmes.
Tātad izglītība ir sistematizētu zināšanu, prasmju un iemaņu asimilācijas rezultāts, gan garīgās (morālās un intelektuālās), gan fiziskās audzināšanas rezultāts. Izglītības līmenis ir nesaraujami saistīts ar sabiedrības attīstības līmeni. Tautas izglītības sistēma ir tās attīstības līmenis: tiesību, ekonomikas, ekoloģijas attīstība; morālās un fiziskās labklājības līmenis.