Domāšana tēlos, simboliskas darbības un dīvaini rituāli civilizētam cilvēkam šķiet bezjēdzīgi, un to efektivitāte ir nejaušība. Bet ko tad, ja vietējie iedzīvotāji un senie cilvēki vienkārši zinātu, kā ieklausīties apkārtējā pasaulē, un viņš viņiem dotu norādes? Varbūt arī mums vajadzētu darīt to pašu, vismaz reizēm atgriezties pie dziļākās būtības, uzticēties intuīcijai un iekšējam spēkam, kas ir apspiests mūsdienu sabiedrībā?
Kad Altaja šamaņi 2019. gada augustā nolēma līt, lai nodzēstu degošos Sibīrijas mežus, daudziem Centrālkrievijas iedzīvotājiem tas šķita vismaz smieklīgi un naivi. Bet tikai ne tie, kas saprot šī rituāla dziļo nozīmi, kas pirmajā mirklī šķiet absurda. Mums, darbojoties ar loģiku, krītošais lietus ir tikai laimīga sagadīšanās. Šamaņiem tās ir slēpto spēku darba sekas.
"Mūsdienu sabiedrība ir ļoti intelektuāli inteliģenta," saka mākslas un geštaltterapeite Anna Efimkina. “Taču pēc vairākiem psihologa gadiem es atklāju, ka prāts nemaz nepalīdz atrisināt dažas dzīves problēmas. Turklāt dažreiz tas traucē. Mēs, mūsdienu cilvēki, bieži domājam ar kreiso (loģisko) puslodi. Un mēs pilnībā bloķējam sevi no nestandarta lēmumiem, par kuriem ir atbildīga labā puslode. Vietējie dzīvo ar to. Viņiem mūsu izpratnē loģika nav vajadzīga, viņiem ir sava matemātika un fizika. Viņi domā tēlos, redzot tos visur.
Kādreiz visi tā domāja. Tā bērni redz pasauli – līdz kāds autoritatīvs pieaugušais viņiem pasaka, ka “tas nav iespējams” un materiālajai pasaulei ir ierobežojumi. Paskatieties apkārt: cik maz no mums, kas esam pieauguši, ir saglabājuši šo pirmatnējo spēju izslēgt prātu un sekot intuīcijai, iekšējai pārliecībai, dvēseles un dabas aicinājumam. Bet jūs varat to atgriezt!
No kreisās puses uz labo
Etnologs Klods Levi-Stross savā grāmatā ar tādu pašu nosaukumu nosauca “primitīvo domāšanu” par universālu un pirmskapitālistisku domāšanu. Šī tēma aizrāva psihoterapeiti, psihoanalītiķi, Francijas Psihoģenealoģijas asociācijas dibinātāju Elizabeti Orovicu. Viņa novēroja Klusā okeāna salu, Austrālijas, Indijas un Āfrikas pamatiedzīvotāju dzīvi. Viņu rīcība var pārsteigt un mulsināt metropoles iemītnieku, jo pamatiedzīvotāji pieder tam attiecību līmenim ar pasauli, kas mūsdienu kultūrā ir aizmirsts un apslāpēts.
Dzīvē vienmēr notiek kaut kas negaidīts. Cilvēkam ar kreiso smadzeņu stāvokli tas ir traucēklis, sistēmas kļūme
"To, ko Elizabete Oroviča sauc par arhaisku domāšanu, es sauktu par labās puses domāšanu," skaidro Anna Efimkina. Kreisā puslode ir atbildīga par cēloņu un seku attiecībām. Kādu dienu mēs izdarījām kaut ko līdzīgu, un kaut kas notika. Nākamreiz mēs to nedarīsim, baidoties atkal dabūt pa pakausi, tādējādi bloķējot ceļu jaunai pieredzei – galu galā situācija neatkārtosies. Novosibirskas Akademgorodokā, kur es dzīvoju un strādāju, pie manis uz mākslas terapiju nāk cilvēki ar zinātniskiem grādiem. Tieši viņiem jau pirmajā semināra dienā sāp galva – viņi nav pieraduši domāt savādāk.
Šie cilvēki var aprēķināt savu nākotni, plānot rītdienu. Bet dzīvē vienmēr notiek kaut kas negaidīts. Cilvēkam ar kreiso smadzeņu stāvokli tas ir traucēklis, sistēmas kļūme. Bet, ja klausās labo puslodi, tad, piemēram, ierastais papēža lūzums ir zīme, ka jāmaina plāni. Viņš ne tikai salūza, viņš salūza šeit, tagad, šīs situācijas kontekstā.
“Analizēsim savienojumus, izmantojot papēža piemēru,” turpina Anna Efimkina. – Papēdis, piemēram, jau sen ir stulbs, bet tā īpašnieks ir slinks, nav gribējis laicīgi labot. Kas viņai vēl savā dzīvē ir jālabo, ko viņa atliek? Vai varbūt apavi ir lēti un neuzticami, un to īpašniekam ir pēdējais laiks mainīt pirkumu cenu segmentu pret dārgāku? Ar ko vēl viņa sevi “nolieto”? Ko viņš sev neatļauj? Var būt daudz šādu versiju. Stāsts izrādās nav par papēdi, bet gan par kaut ko pavisam citu.
Pieaugot, mēs nemācāmies vienādi strādāt ar abām puslodēm. Bet mēs varam izveidot jaunus neironu savienojumus
Bet kā iegūt pareizo smadzeņu informāciju? Geštaltterapijā ir vingrinājums “Balss pirmajā personā”. Lūk, kā to lietot: “Es esmu Katjas papēdis. Viņa parasti uz darbu velk kedas, bet šodien uzvilka kurpes un steidzās, un es nebiju pieradis pie tāda ātruma, tāpēc iesprūdu plaisā un salūzu. Noslēgumā klients tiek aicināts pateikt atslēgas frāzi: "Tā es dzīvoju, un tā ir manas eksistences būtība."
Un tagad Katja saprot, ka patiesībā viņa dvēseles dziļumos priecājas, ka neskrien uz pretīgu darbu. Bet viņš vēlas ko citu – jo īpaši staigāt papēžos un beidzot sakārtot savu personīgo dzīvi. Lauztais papēdis neļāva viņai redzēt, kā viņa ignorē savas vajadzības, radot sev diskomfortu un pat sāpes. Papēža stāsts atklāj mūsu dziļākos modeļus.
“Pieaugot, mēs nemācāmies vienādi strādāt ar abām puslodēm. Bet mēs varam veidot jaunus neironu savienojumus, mācot sevi domāt savādāk,” stāsta psiholoģe. Spēja saskatīt saikni starp nesaistītiem (no kreisās puslodes viedokļa) notikumiem, risks ieklausīties tēlu vēstījumos (kurš pie pilna prāta pieradīs pie papēža lomas?) – tas viss palīdz atklāt dažus pilnīgi nezināmus mūsu eksistences slāņus. Piemēram, mēs pēkšņi sākam atšķirīgi izjust savu ķermeni un sevi apkārtējā pasaulē.
Ķermenis darbībā
Mūsdienu cilvēki, atšķirībā no pamatiedzīvotājiem, visbiežāk neuztver sevi kā daļu no kaut kā milzīga un vesela. Tas notiek tikai tad, kad notiek globālas katastrofas un notikumi – terorakti, ugunsgrēki, plūdi. "Ja notiek kaut kas lielāks par mums, un mēs kā atsevišķs cilvēks neko nevaram darīt, tad mēs to jūtam ķermeņa līmenī – kļūstam nejūtīgi, krītam impotenci, pat saslimstam," atzīmē Anna. Efimkina.
Dzīves rutīnā mēs, dzīvojot XNUMX gadsimtā, pārveidojam pasauli sev tā, lai tajā justos ērti, veidojam plastmasas atkritumu kalnus, iznīcinām dabu, iznīcinām dzīvniekus. Savukārt iedzimtais jūtas kā pasaules daļa un jebkuru viņam nodarīto ļaunumu uzskata par kaitējumu sev personīgi. Bet viņš arī tic šo attiecību retroaktīvai iedarbībai. Ja es kaut ko darīšu ar sevi, pasaule mainīsies.
Fiziski mēs esam daļa no lielākas ekosistēmas. Un garīgi mēs esam daļa no milzīgas kolektīvās bezapziņas
“Klienti bieži jautā, kā mainīt citu vai apkārtējo telpu, un mēs nonākam pie cita formulējuma: kā mainīt sevi, lai es varētu ērti dzīvot šajā pasaulē? Tā sprieda pirmatnējie cilvēki,” skaidro Anna Efimkina. Ja mūsu mijiedarbībā ar pasauli kaut kas nav kārtībā, galvenais prāts – ķermenis – dos signālu.
"Ķermenis ir mūsu arhaiskais prāts," saka psihoterapeite. "Tas mums pateiks, vai mums ir auksti un mums ir jāģērbjas, un ka ir pienācis laiks ēst, kad esam izsalkuši. Ja ķermenis saslimst, tas ir nopietns signāls: kaut kas nav kārtībā mūsu attiecībās ar Visumu. Mēs domājam pārāk šauri. Bet fiziskā izteiksmē mēs esam daļa no lielākas ekosistēmas. Un garīgi mēs esam daļa no milzīgas kolektīvās bezapziņas.
Mēs visi esam filmas “Avatars” varoņi, kur katrs zāles stiebrs un dzīvnieks ir savienoti ar neredzamiem pavedieniem. Ja visi ir nedaudz iedzimti, viņi atklās, ka laimei ir nepieciešams daudz mazāk lietu, nekā mēs iegūstam un radām.