Man bija nesaderība ar vīra spermu (t. i., manas gļotas iznīcināja partnera spermu.) Pēc septiņām apaugļošanām un trim neveiksmīgām IVF, skolotāja ieteica mums pārtraukt, jo, kā viņš man tik “diplomātiski” teica, man vairs nebija ko dot.
Mēs pievērsāmies adopcijai, un mums bija laime pēc četru gadu gaidīšanas, ka mums ir burvīgs mazais 3 mēnešus vecs. Tas bija tāds šoks, ka man bija mēnešreizes 2 mēnešus, pēc tam totāla mēneša pārtraukšana... Tomēr piecpadsmit mēnešus pēc mazā piedzimšanas es paliku stāvoklī...! šodien māte piepildījās ar diviem burvīgiem bērniem: mazo Brici 34 mēnešus un mazo Māri 8 mēnešus un 3 nedēļas. Brice padarīja mani par māti un Māri par sievieti. Aplis ir pabeigts.
VAV nav panaceja. Tas ir grūti, nogurdinoši (fiziski un psiholoģiski), un medicīnas komandām bieži trūkst psiholoģijas. Arī viņiem tā ir neveiksme, ja tev neizdodas un viņi liek tev to just. Tātad, kad tas darbojas, mēs sakām, ka tas ir lieliski, bet diemžēl mēs nepietiekami runājam par šahu! Turklāt tas ātri kļūst kā narkotika: to ir grūti apturēt. Esmu runājusi ar citām sievietēm, kuras tur ir bijušas, un viņām bija tāda pati sajūta. Mēs tik ļoti gribam, lai tas darbotos, ka tikai par to domājam.
Man personīgi bija vainas sajūta, es jutos “nenormāli”. Ir grūti likt cilvēkiem saprast, bet es dusmojos uz šo ķermeni, kas nedarīja to, ko es gribēju. Domāju, ka vajadzētu papētīt šo problēmu, jo joprojām ir ziņkārīgs, ka arvien vairāk sieviešu neizdodas dzemdēt, lai gan viņām fizioloģiski nekā nav. Ārsti, tāpat kā viņu pacienti, pārāk ātri steidzas uz pārmērīgu medikamentozi. Runājot par mīlestību, kāda var būt pret savu bērnu, adoptēt vai dzemdēt ir tieši tas pats. Man Brice vienmēr paliks BRĪNUMS.
Jolande