Jaunais gads: kāpēc tik daudz dāvanu?

Šodien pie mums ieradās laipns Ziemassvētku vecītis. Un viņš mums atnesa dāvanas Jaungada brīvdienās. Šī vecā dziesma joprojām tiek dziedāta bērnu Jaungada ballītēs. Tomēr mūsdienu bērniem nav ilgi jāsapņo par Jaungada vectēva somas noslēpumaino saturu. Mēs paši viņus neapzināti atradinām no tā: viņiem joprojām nav laika gribēt, un mēs jau pērkam. Un bērni mūsu dāvanas uztver kā pašsaprotamas. Mēs parasti necenšamies viņus izvest no šīs maldības. Drīzāk gluži otrādi: mobilais telefons, spēļu kauja, spēļu stacija, nemaz nerunājot par saldumu lavīnu... Tas viss krīt uz bērniem kā no pārpilnības raga. Mēs esam gatavi daudz upurēt, lai piepildītu viņu vēlmes.

Rietumos vecāki sāka pārāk aktīvi lutināt savus bērnus ap 60. gadiem, kad izveidojās patērētāju sabiedrība. Kopš tā laika šī tendence ir tikai pastiprinājusies. Viņa izpaužas arī Krievijā. Vai mūsu bērni būs laimīgāki, ja viņu istabas pārvērtīsim par rotaļlietu veikaliem? Uz šo un citiem jautājumiem atbild bērnu psiholoģes Natālija Djatko un Annija Gatecela, psihoterapeiti Svetlana Krivcova, Jakovs Obuhovs un Stefans Klergets.

Kāpēc mēs dāvinām dāvanas bērniem Jaungada brīvdienās?

Patērētāju sabiedrība, kurā dzīvojam jau kādu laiku, lietas piederību ir pasludinājusi par sinonīmu visam labajam un pareizajam dzīvē. Dilemma “būt vai būt” mūsdienās tiek pārformulēta citādi: “būt, lai būtu”. Mēs esam pārliecināti, ka bērnu laime ir pārpilnība, un labiem vecākiem tā ir jānodrošina. Rezultātā iespēja nepareizi, nepilnīgi apzināties bērna vēlmes un vajadzības biedē daudzus vecākus – tāpat kā izredzes uz trūkumu ģimenē, radot bezcerības sajūtu, radot vainas sajūtu. Daži vecāki, sajaucot savu bērnu īslaicīgās vēlmes ar viņiem svarīgo, baidās atņemt viņiem kaut ko būtisku. Viņiem šķiet, ka bērns emocionāli ievainos, ja, piemēram, pamanīs, ka klasesbiedrs vai labākais draugs saņēmis vairāk dāvanu nekā viņš pats. Un vecāki cenšas, pērk arvien vairāk...

ROTAĻLIETAS, KURAS DĀVĀM BĒRNIEM, BIEŽI ATSKAIDO NEVIS VIŅU, BET MŪSU VĒLMES.

Mums nav daudz gaišu, priecīgu tradīciju. Viena no tām ir dāvanu pasniegšana Jaunajam gadam. Un to nevajadzētu padarīt atkarīgu no kādiem nosacījumiem. Ir daudz labāki laiki, lai apbalvotu vai sodītu bērnu. Un svētkos labāk izmantot iespēju sanākt kopā ar visu ģimeni un kopā ar bērnu priecāties par dāvinātajām vai saņemtajām dāvanām.

Šķirto vecāku bērni parasti saņem vairāk dāvanu nekā citi. Vai tas viņus nelutina?

No vienas puses, šķirtie vecāki izjūt spēcīgu vainas sajūtu pret bērnu un cenšas to apslāpēt ar dāvanu palīdzību.

Savukārt šāds bērns svētkus nereti svin divas reizes: vienu ar tēti, otru ar mammu. Katrs vecāks baidās, ka “tajā mājā” svētki būs labāki. Pastāv kārdinājums iegādāties vairāk dāvanu – nevis bērna labā, bet gan viņu pašu narcistiskajās interesēs. Divas vēlmes – uzdāvināt dāvanu un iemantot (vai apstiprināt) sava bērna mīlestību – saplūst vienā. Vecāki sacenšas par savu bērnu labvēlību, un bērni kļūst par šīs situācijas ķīlniekiem. Pieņēmuši spēles nosacījumus, viņi viegli pārvēršas par mūžīgi neapmierinātiem tirāniem: “Vai gribi, lai es tevi mīlu? Tad dod man visu, ko es vēlos!

Kā pārliecināties, ka bērnam nav apnicis?

Ja nedosim bērnam iespēju trenēt viņa vēlmes, tad, būdams pieaugušais, viņš neko īsti nevarēs vēlēties. Protams, vēlmes būs, taču, ja ceļā uz tām radīsies kāds šķērslis, viņš, visticamāk, no tām atteiksies. Bērnam būs apnicis, ja mēs viņu apbērsim ar dāvanām vai ļausim viņam domāt, ka mums noteikti jādāvina viss un nekavējoties! Dodiet viņam laiku: viņa vajadzībām ir jāaug un jānobriest, pēc kaut kā jāilgst un jāspēj to izteikt. Tātad bērni mācās sapņot, atlikt vēlmju piepildījuma brīdi, nekrītot dusmās pie mazākās vilšanās *. Tomēr to var iemācīties katru dienu, un ne tikai Ziemassvētku vakarā.

Kā izvairīties no nevēlamām dāvanām?

Pirms dodaties uz veikalu, padomājiet par to, par ko sapņo jūsu bērns. Runājiet ar viņu par to un, ja saraksts ir pārāk garš, izvēlieties svarīgāko. Protams, viņam, nevis tev.

Dāvanas ar mājienu?

Mazi bērni noteikti tiks aizvainoti, ja viņiem tiks uzdāvināti skolas piederumi, ikdienas apģērbs “izaugsmei” vai izglītojoša grāmata, piemēram, “Labas manieres noteikumi”. Viņi nenovērtēs no viņu viedokļa bezjēdzīgus suvenīrus, kas paredzēti nevis spēlēšanai, bet gan plaukta dekorēšanai. Bērni to uztvers kā ņirgāšanos un dāvanu “ar mājienu” (vājiem – hanteles, kautrīgajiem – rokasgrāmata “Kā kļūt par līderi”). Dāvanas ir ne tikai mūsu mīlestības un rūpju izpausme, bet arī pierādījums tam, cik iejūtīgi un cieņpilni mēs esam pret savu bērnu.

Par to

Tatjana Babuškina

“Kas glabājas bērnības kabatās”

Izglītības sadarbības aģentūra, 2004.g.

Marta Snaidere, Ross Snaiders

"Bērns kā persona"

Nozīme, Harmonija, 1995. gads.