Saturs
Vai katra nelaimīga ģimene ir nelaimīga savā veidā? Speciālisti ir pārliecināti, ka attiecības krīzē nonākušā pārī attīstās pēc viena no septiņiem tipiskiem scenārijiem. Kā atpazīt briesmas?
Konstatēts fakts: mēs precamies arvien retāk, dodot priekšroku brīvām partnerattiecībām, nevis laulībām. Vismaz puse mūsu draugu jau ir pārdzīvojuši šķiršanos, un daudzi no mums ir šķirtu vecāku bērni. Stabilitāte mūsdienu pārim ir vēlama, taču arvien retāk sastopama, un šķiet, ka pat neliels konflikts var izjaukt jau tā trauslās attiecības.
Mēs lūdzām ģimenes terapeitus aprakstīt izplatītākos scenārijus, kas noved pārus krīzē. Viņi visi, ne vārda nesakot, nosauca vienas un tās pašas tipiskās situācijas. Viņi ir septiņi, un tie gandrīz nav atkarīgi no tā, cik gadus partneri ir nodzīvojuši kopā un kāda iemesla dēļ sākās konflikts.
Pilnīga apvienošanās
Paradoksāli, bet trauslākie ir pāri, kuros partneri ātri un ļoti stipri pieķeras viens otram, pilnībā izšķīdinot viens otrā. Katrs no viņiem vienlaikus spēlē visas lomas: mīļākais, draugs, vecāks un bērns. Uzsūcas paši, tālu no visa, kas notiek apkārt, viņi nepamana nevienu un neko. It kā viņi dzīvotu uz tuksneša savas mīlestības salas… tomēr tikai tik ilgi, kamēr kaut kas nepārkāpj viņu vientulību.
Par šādu notikumu var kļūt bērniņa piedzimšana (kā mēs trīs varam pastāvēt, ja dzīvojām viens otram?), Un kādam no “vientuļniekiem” tiek piedāvāts jauns darbs. Taču biežāk vienam no partneriem ir noguruma sajūta – nogurums no otra, no noslēgtās dzīves “salā”. Pagaidām tik attālā ārpasaule viņam pēkšņi atklāj visu savu valdzinājumu un kārdinājumus.
Tā sākas krīze. Viens ir apmulsis, otrs pamana viņa atslāņošanos, un abi nezina, ko darīt. Visbiežāk šādi pāri atšķiras, radot viens otram daudz sāpju un ciešanu.
Divi vienā
Šķiet pašsaprotami: mīļotais nevar būt mūsu precīza kopija. Taču praksē bieži rodas nopietni konflikti tieši tāpēc, ka daudzi no mums atsakās pieņemt šo faktu: cilvēks, ar kuru kopā dzīvojam, pasauli uztver un izprot savādāk, citādi vērtē kaimiņa uzvedību vai tikko kopā noskatīto filmu.
Esam pārsteigti par viņa dzīvesveidu, loģiku, manierēm un paradumiem – esam viņā vīlušies. Psihoanalītiķi saka, ka mēs citos nosodām tieši to, ko nespējam atpazīt sevī. Tā darbojas projekcijas aizsardzības mehānisms: cilvēks neapzināti piedēvē citam tās vēlmes vai gaidas, kas viņa paša apziņai ir nepieņemamas.
Mēs aizmirstam, ka katrs pāris sastāv no divām personībām. Lielākajā daļā pāru partneri ir pretējā dzimuma cilvēki. Lieki piebilst, ka starp vīrieti un sievieti ir neskaitāmas atšķirības. Sievietes savas emocijas pauž daudz brīvāk, taču viņu dzimumtieksmes salīdzinājumā ar vīriešiem nav tik atklātas.
“Viņš ar mani maz runā”, “Viņa nekad nepamana manus centienus”, “Mums nekad neizdodas vienlaicīgi sasniegt orgasmu”, “Kad es gribu mīlēties, viņa nevēlas” … Tādi pie reģistratūras speciālistiem bieži dzirdami pārmetumi. Un šie vārdi apliecina, cik grūti ir pieņemt acīmredzamo: mēs esam dažādi cilvēki. Šāds pārpratums beidzas bēdīgi: sākas vai nu kauja, vai tiesa.
divi plus viens
Bērna piedzimšana dažkārt var “iedarbināt” jau sen ieilgušus konfliktus. Ja pārim ir problēmas, tās var saasināties. Saziņas trūkuma dēļ parādīsies domstarpības par izglītību vai mājturību. Bērns var kļūt par draudu “duetam”, un viens no abiem jutīsies atstumts.
Ja partneri iepriekš neplānoja kopīgus plānus, bērns būs vienīgais viena vai abu vecāku interešu objekts, un jūtas vienam pret otru atdzisīs... Daudzi pāri joprojām uzskata, ka mazuļa parādīšanās var brīnumainā kārtā ielikt visu vieta. Bet bērnam nevajadzētu būt "pēdējai cerībai". Cilvēki nav dzimuši, lai atrisinātu citu problēmas.
Komunikācijas deficīts
Daudzi mīļotāji saka: mums nevajag vārdus, jo esam radīti viens otram. Noticot ideālajai sajūtai, viņi aizmirst, ka komunikācija ir nepieciešama, jo cita veida iepazīt vienam otru nevar. Ja viņiem ir maz komunikācijas, viņi riskē pieļaut kļūdas savās attiecībās, vai arī kādu dienu viņi atklās, ka partneris nemaz nav tāds, kā šķita.
Abi, kas dzīvo kopā jau ilgāku laiku, ir pārliecināti, ka dialogs viņu attiecībās neko daudz nemainīs: "Kāpēc man tas viņam jāsaka, ja es jau zinu, ko viņš man atbildēs?" Un rezultātā katrs no viņiem dzīvo blakus mīļotajam, nevis dzīvo kopā ar viņu. Šādi pāri zaudē daudz, jo attiecību spilgtumu un dziļumu var saglabāt, tikai dienu no dienas atklājot sev mīļoto. Kas savukārt palīdz izzināt sevi. Jebkurā gadījumā tas ir bezjēdzīgi.
Ārkārtas
Attiecības šādos pāros sākotnēji ir ļoti spēcīgas: tās bieži cementē neapzinātas partneru savstarpējās cerības. Cilvēks domā, ka, piemēram, mīļotā cilvēka dēļ viņš pārtrauks dzert, atveseļosies no depresijas vai tiks galā ar profesionālo neveiksmi. Otram ir svarīgi pastāvīgi just, ka viņš kādam ir vajadzīgs.
Attiecības vienlaikus balstās uz tieksmi pēc dominēšanas un garīgās tuvības meklējumiem. Taču laika gaitā partneri sapinās savās pretrunīgajās vēlmēs, un attiecības apstājas. Tad notikumi attīstās, kā likums, saskaņā ar vienu no diviem scenārijiem.
Ja “slimais” atveseļojas, nereti izrādās, ka viņam vairs nav vajadzīgs ne “ārsts”, ne viņa “morālā pagrimuma” liecinieks. Var arī gadīties, ka šāds partneris pēkšņi saprot, ka kopdzīve, kurai vajadzētu viņu atbrīvot, patiesībā arvien vairāk paverdzina, un mīļotais spēlē uz viņa atkarību.
Kad cerības uz “ārstniecību” neattaisnojas, attīstās otrs scenārijs: “pacients” kļūst dusmīgs vai pastāvīgi skumjš, un “ārsts” (“medmāsa”, “māte”) jūtas vainīgs un cieš no tā. Rezultāts ir attiecību krīze.
Naudas zīmes
Daudzu pāru finanses mūsdienās kļūst par strīda kauliņu. Kāpēc nauda ir līdzvērtīga jūtām?
Visticamāk, ka vispārpieņemtā gudrība “nauda pati par sevi ir netīra lieta” neko nepaskaidros. Politekonomija māca, ka viena no naudas funkcijām ir kalpot par universālu ekvivalentu apmaiņā. Tas ir, mēs nevaram tieši apmainīt to, kas mums ir, pret to, kas mums nepieciešams, un tad mums ir jāvienojas par nosacīto cenu “precei”.
Ko darīt, ja runa ir par attiecībām? Ja mums trūkst, piemēram, siltuma, uzmanības un līdzjūtības, bet mums neizdodas tos iegūt ar “tiešo apmaiņu”? Var pieņemt, ka finanses pārim kļūst par problēmu tieši tajā brīdī, kad kādam no partneriem sāk pietrūkt kādas šīs vitāli svarīgās “preces”, un to vietā stājas ierastais “universālais ekvivalents”.
Sastopoties ar reālu naudas trūkumu, partneri, starp kuriem ir izveidojusies harmoniska “nemateriālā apmaiņa”, vienmēr vienosies, kā izkļūt no sarežģītās situācijas. Ja nē, problēma, visticamāk, nav valūtā.
Personīgie plāni
Ja mēs vēlamies dzīvot kopā, mums ir jāveido kopīgi plāni. Taču, viens no otra apreibinājušies, iepazīšanās sākumā daži jaunie pāri aizstāv savas tiesības “dzīvot šodienai” un nevēlas veidot nākotnes plānus. Kad attiecību asums notrulinās, viņu tūlītējums kaut kur aiziet. Turpmākā kopdzīve šķiet neskaidra, doma par to rada garlaicību un netīšas bailes.
Šajā brīdī daži sāk meklēt jaunas sajūtas attiecībās no malas, citi maina dzīvesvietu, citiem ir bērni. Kad kāds no šiem plāniem tiek realizēts, izrādās, ka kopdzīve joprojām prieku nesagādā. Taču tā vietā, lai domātu par savām attiecībām, partneri nereti noslēdzas sevī un, turpinot dzīvot netālu, veido plānus – katrs savu.
Agri vai vēlu viens no abiem sapratīs, ka var realizēt sevi pats – un pielikt punktu attiecībām. Vēl viens variants: baiļu no vientulības vai vainas apziņas dēļ partneri attālināsies viens no otra un dzīvos paši, formāli joprojām paliekot pāris.
Bez papildu piepūles
"Mēs mīlam viens otru, tāpēc ar mums viss būs kārtībā." "Ja kaut kas neizdodas, tas ir tāpēc, ka mūsu mīlestība nav pietiekami spēcīga." "Ja mēs nederam kopā gultā, tad mēs nemaz nederam kopā..."
Daudzi pāri, īpaši jauni, ir pārliecināti, ka viņiem visam vajadzētu izdoties uzreiz. Un, kad viņiem rodas grūtības kopdzīvē vai problēmas seksā, viņi uzreiz jūt, ka attiecības ir lemtas. Tāpēc viņi pat necenšas kopīgi atšķetināt radušās nesaskaņas.
Varbūt vienkārši esam pieraduši pie viegluma un vienkāršības: mūsdienu dzīve, vismaz no sadzīves viedokļa, ir kļuvusi daudz vienkāršāka un pārvērtusies par sava veida veikalu ar garu leti, kurā var atrast jebkuru preci – pēc informācijas (klikšķiniet uz Internets) līdz gatavai picai (telefona zvans).
Tāpēc mums dažkārt ir grūti tikt galā ar “tulkošanas grūtībām” – no vienas valodas uz citu valodu. Mēs neesam gatavi pielikt pūles, ja rezultāts nav uzreiz redzams. Bet attiecības - gan universālas, gan seksuālas - tiek veidotas lēni.
Kad šķiršanās ir neizbēgama?
Vienīgais veids, kā uzzināt, vai pāris pārdzīvos radušos krīzi, ir stāties tai aci pret aci un mēģināt to pārvarēt. Mēģiniet – vienatnē vai ar terapeita palīdzību – mainīt situāciju, ieviest korekcijas savās attiecībās. Tajā pašā laikā varēsi saprast, vai spēj šķirties no sava pirmskrīzes pāra iluzorā tēla. Ja tas izdodas, varat sākt no jauna. Ja nē, šķiršanās būs jums vienīgā reālā izeja.
Šeit ir visizteiktākie trauksmes signāli: īstas komunikācijas trūkums; bieži naidīga klusuma periodi; nepārtraukta sīku strīdu un lielu konfliktu sērija; pastāvīgas šaubas par visu, ko dara otrs; rūgtuma sajūta abās pusēs… Ja jūsu pārim ir šie simptomi, tad katrs no jums jau ir ieņēmis aizsardzības pozīciju un ir nostādījies agresīvi. Un kopdzīvei nepieciešamā uzticēšanās un attiecību vienkāršība ir pilnībā zudusi.
neatgriezeniskums
Pāra ar zināmu “pieredzi” vienmērīgo dzīves gaitu bieži pārkāpj divas nepilnības: pirmā ir laikus neatrisināti konflikti, otrā ir “izsmelta” seksuālā pievilcība un dažreiz pilnīgs seksa trūkums.
Konflikti paliek neatrisināti, jo abiem šķiet, ka ir par vēlu kaut ko darīt. Tā rezultātā dzimst dusmas un izmisums. Un dzimumtieksmes samazināšanās dēļ partneri attālinās, rodas savstarpēja agresivitāte, kas saindē jebkuras attiecības.
Lai atrastu izeju no šīs situācijas un nenovestu to līdz pārtraukumam, ir jāizlemj un jāsāk apspriest problēma, iespējams, ar psihoterapeita palīdzību.
Mūsu grūtības un konflikti ir tikai posms, kuru pārdzīvo daudzi pāri un ko var un vajag pārvarēt. Mēs runājām par bīstamākajiem slazdiem un biežāk pieļautajām kļūdām. Bet lamatas tam ir slazdi, lai tajos neiekristu. Un kļūdas ir jālabo.