Es neatceros, cik man toreiz bija gadu, laikam kādi septiņi gadi. Mēs ar mammu devāmies uz ciemu pie vecmāmiņas Veras.
Ciemu sauca par Varvarovku, tad vecmāmiņu no turienes aizveda viņas jaunākais dēls, bet tas ciems, apkārtne, solončakas stepes augi, māja, ko vectēvs uzcēla no mēsliem, dārzs, tas viss man iespiedās. atmiņu un vienmēr izraisa neparastas dvēseles svētlaimes un nostalģijas sajaukumu, ka šo laiku vairs nevar atgriezt.
Dārzā, tālākajā stūrī, auga saulespuķes. Starp saulespuķēm tika iztīrīts zāliens, vidū iedzīts knaģis. Neliels teliņš bija piesiets pie knaģa. Viņš bija ļoti mazs, smaržoja pēc piena. Es viņu nosaucu par Borku. Kad atnācu pie viņa, viņš bija ļoti priecīgs, jo visu dienu klaiņot pa mietiņu nav īpaši jautri. Viņš mani laipni nolaida tik biezā basa balsī. Es piegāju pie viņa un noglāstīju viņa kažokādu. Viņš bija tik lēnprātīgs, kluss... Un viņa milzīgo brūno bezdibena acu skatiens, kas bija pārklāts ar garām skropstām, šķita, ka mani iegrūda tādā kā transā, es apsēdos uz ceļiem blakus un mēs klusējām. Man bija neparasta radniecības sajūta! Es tikai gribēju sēdēt viņam blakus, dzirdēt šņaukāšanu un ik pa laikam joprojām tādu bērnišķīgu, nedaudz sērīgu klusumu... Borka laikam man žēlojās, cik viņam te ir skumji, kā viņš gribēja redzēt māti un gribēja skriet, bet virve viņam neļautu. Ap knaģi jau bija iemīta taka... Man viņu ļoti žēl, bet es, protams, nevarēju viņu atraisīt, viņš bija mazs un stulbs, un, protams, viņš noteikti būtu kaut kur uzkāpis.
Es gribēju spēlēt, mēs sākām skriet ar viņu, viņš sāka skaļi ņaudēt. Atnāca vecmāmiņa un aizrādīja, jo teļš bija mazs un varēja salauzt kāju.
Kopumā es aizbēgu, bija tik daudz interesantu lietu... un viņš palika viens, nesapratis, kur es eju. Un caururbjoši žēlīgi sāka muldēt. Bet es skrēju pie viņa vairākas reizes dienā... un vakarā vecmāmiņa aizveda viņu uz šķūnīti pie mātes. Un viņš ilgi murmināja, acīmredzot govijmātei stāstīdams par visu, ko dienas laikā piedzīvojis. Un mana māte viņam atbildēja ar tik biezu, skanīgu ripināšanu ...
Ir jau bail iedomāties, cik gadu, un es joprojām atceros Borku ar aizturētu elpu.
Un es priecājos, ka teļa gaļu toreiz neviens negribēja, un Borkam bija laimīga bērnība.
Bet kas ar viņu notika pēc tam, es neatceros. Toreiz es īsti nesapratu, ka cilvēki bez sirdsapziņas sāpēm nogalina un ēd... savus draugus.
Audziniet viņus, dodiet viņiem mīļus vārdus... runājiet ar viņiem! Un tad pienāk diena un se la vie. Piedod, draugs, bet tev ir jāiedod man sava gaļa.
Jums nav izvēles.
Pārsteidzoša ir arī cilvēku gluži ciniskā vēlme pasakās un multfilmās dzīvniekus humanizēt. Tātad, humanizēt, un iztēles bagātība ir pārsteidzoša... Un mēs nekad par to nedomājām! Humanizēt nav biedējoši, tad ir noteikta būtne, kas mūsu iztēlē jau ir gandrīz cilvēks. Nu mēs gribējām…
Cilvēks ir dīvaina būtne, viņš ne tikai nogalina, viņam patīk to darīt ar īpašu cinismu un savu dēmonisko spēju izdarīt pavisam smieklīgus secinājumus, izskaidrot visas savas darbības.
Un dīvaini ir arī tas, ka, kliedzot, ka viņam veselīgai eksistencei vajag dzīvnieku olbaltumvielas, viņš savus kulinārijas jaukumus noved līdz absurdam, uzburot neskaitāmas receptes, kurās šis nelaimīgais proteīns parādās tik neiedomājamās kombinācijās un proporcijās, un pat kopā. ar taukiem un vīniem, kas tikai brīnās par šo liekulību. Viss ir pakļauts vienai kaislībai – epikūrismam, un viss ir piemērots upurēšanai.
Bet, diemžēl. Cilvēks nesaprot, ka viņš priekšlaicīgi rok pats savu kapu. Drīzāk viņš pats kļūst par staigājošu kapu. Un tā viņš izdzīvo savas nevērtīgās dzīves dienas, neauglīgos un veltīgos mēģinājumos atrast vēlamo LAIMI.
Uz Zemes ir 6.5 miljardi cilvēku. No tiem tikai 10-12% ir veģetārieši.
Katrs cilvēks apēd apmēram 200-300 gr. GAĻA dienā vismaz. Daži, protams, vairāk, un daži mazāk.
VAI VAR APRĒĶINĀT, CIK DIENĀ mūsu negausīgajai cilvēcei vajag kg gaļas??? Un cik dienā vajag taisīt slepkavības??? Visi pasaules holokausti varētu izskatīties pēc kūrortiem, salīdzinot ar šo zvērīgo un mums jau pazīstamo, IKDIENU procesu.
Mēs dzīvojam uz planētas, kur tiek veiktas pamatotas slepkavības, kur viss ir pakārtots slepkavības attaisnošanai un paaugstināts kultā. Visa nozare un ekonomika balstās uz slepkavībām.
Un mēs noguruši kratām dūres, vainojot sliktos onkuļus un tantes – teroristus... Mēs paši radām šo pasauli un tās enerģiju, un kāpēc tad skumji saucam: Par ko, par ko??? Par neko, tāpat vien. Kāds tik ļoti gribēja. Un mums nav izvēles. Ce la vie?