Ko mēs domājam, sakot otram “Es mīlu” un “Es gribu būt kopā ar tevi”? Kā atšķirt infantilu sapni par parūpēšanos no nobriedušas un patiesas sajūtas? Sadarbojamies ar speciālistu.
Iepriecini Mani
Iesaistoties attiecībās, ne vienmēr saprotam, ka romantisku attiecību sākumā uzvedamies nedaudz savādāk nekā parastajā dzīvē. Un tāpēc dažreiz mēs esam vīlušies gan sevī, gan partnerā.
32 gadus vecā Marija stāsta: ”Viņš bija ideāls, kamēr mēs satikāmies — uzmanīgs, jūtīgs, par mani rūpējās un lolots, es jutu, cik viņam ir svarīgi, lai viņš baidītos mani zaudēt. Viņš vienmēr bija blakus, atnāca pie pirmā zvana pat nakts vidū. Es biju tik laimīga! Bet, kad sākām dzīvot kopā, viņam pēkšņi uzradās savs bizness, vēlme atpūsties, un viņš sāka man pievērst daudz mazāk uzmanības. Varbūt šī nav mana persona… "
Kas notika? Marija savā priekšā ieraudzīja īstu vīrieti, atsevišķu cilvēku, kuram bez viņas dzīvē ir arī viņš pats. Un viņai šī realitāte nemaz nepatīk, jo tajā runā bērnišķīga vēlme: "Gribu, lai viss griežas ap mani."
Bet cits nevar savu dzīvi veltīt tam, lai mūs nemitīgi darītu laimīgus. Lai cik mīļas būtu attiecības, mums svarīgas ir arī mūsu pašu intereses, vajadzības un vēlmes, personīgā telpa un laiks. Un tā ir smalka māksla — atrast līdzsvaru starp dzīvi pārī un savējo.
45 gadus vecajam Dmitrijam nepatīk, ja viņa sieva runā par kaut ko nepatīkamu. Viņš norobežojas un izvairās no šādām sarunām. Viņa iekšējais vēstījums sievai ir: Glāsti mani, saki tikai labu, un tad es būšu laimīgs. Bet dzīve pārī nav iespējama bez runāšanas par problēmām, bez konfliktiem, bez grūtām jūtām.
Sievas vēlme atvest Dmitriju uz sarunu liecina par viņas vēlmi risināt problēmas, taču Dmitrijam tas ir grūti. Izrādās, viņš vēlas, lai sieva viņu iepriecina, bet nedomā, ka varbūt viņai kaut kā pietrūkst, kaut kas viņu apbēdina, jo viņa vēršas pie viņa ar šādu lūgumu.
Ko mēs sagaidām no partnera?
Cita attieksme, ar kuru cilvēki iesaistās attiecībās, ir: "Pavadiet savu dzīvi, lai padarītu mani laimīgu, kalpojiet manām vajadzībām, un es jūs izmantošu."
Ir skaidrs, ka šīm attiecībām nav nekā kopīga ar mīlestību. Gaidīšana, ka otrs vienmēr mūs darīs laimīgus, liek mums, pirmkārt, dziļi vilties un liek domāt, ka ir svarīgi strādāt pie sevis un savas attieksmes.
Sakot “es gribu būt ar tevi”, cilvēki nereti domā kaut kādu “ideālu” partnera daļu, ignorējot viņa cilvēcisko pusi, kur ir vieta nepilnībām. Cerības, ka otram vienmēr būs “labs”, “ērts”, ir pilnīgi nereālas un traucē veidot veselīgas attiecības.
Ļoti bieži sakām, ka esam neapmierināti ar partneri, bet vai bieži domājam par saviem “trūkumiem”? Vai mēs nepārstājam saskatīt tuvējos labo, uz ko mums vajadzētu paļauties attiecībās? Vai mēs joprojām novērtējam un pamanām viņa stiprās puses, vai arī tās mums ir kļuvušas par kaut ko pašsaprotamu?
Mīlestība ir rūpes par diviem
Attiecību veidošana, īpašas mīlestības un tuvības telpas radīšana ir abu rūpes, un abi sper soļus uz tām. Ja sagaidām, ka “staigās” tikai partneris, bet paši neplānojam kustēties, tas liecina par mūsu infantilo stāvokli. Bet upurēt sevi otram, visu darbu, arī emocionālo darbu, novelt uz sevi, arī nav tā veselīgākā pozīcija.
Vai visi ir gatavi attiecībās strādāt, nevis pārcelt šīs rūpes uz partneri? Diemžēl nē. Bet ikvienam ir noderīgi padomāt par sevi, uzdot šādus jautājumus:
- Kāpēc es domāju, ka ir pareizi iet līdzi plūsmai?
- Kur es nonākšu, ja man nerūp attiecības, pārstāšu tajās ieguldīt savus spēkus, uzņemties atbildību par tām?
- Kas notiks, ja es neatteikšos no pozīcijas “es esmu, kas esmu, es nemainīšos — punkts”?
- Kas apdraud nevēlēšanos mācīties un ņemt vērā otra "mīlestības valodas"?
Šeit ir divas metaforas, kas palīdzēs saprast, cik svarīgs ir abu partneru ieguldījums attiecībās.
Iedomāsimies staigājošu cilvēku. Kas notiek, ja viena kāja velkas, «atsakās» iet? Cik ilgi otrā kāja var izturēt dubulto slodzi? Kas notiks ar šo cilvēku?
Tagad iedomājieties, ka attiecības ir telpaugs. Lai tas būtu dzīvs un veselīgs, regulāri ziedētu, tas ir nepieciešams laistīt, pakļaut gaismai, izveidot pareizo temperatūru, mēslot un potēt. Bez pienācīgas aprūpes tas mirs. Attiecības, ja par tām nerūpējas, iet bojā. Un šāda aprūpe ir abu vienlīdzīga atbildība. To apzināšanās ir spēcīgu attiecību atslēga.
Partneru atšķirību izpratne un pieņemšana palīdz viņiem spert soļus vienam pret otru. Pat tuvākais cilvēks atšķiras no mums, un vēlme viņu mainīt, iekārtot sev ērtu nozīmē, ka viņš tev nav vajadzīgs (tāds, kāds viņš ir).
Tieši attiecībās var iemācīties saskatīt citādību, iemācīties to pieņemt un saprast, atklājot citus, atšķirībā no tavējā, veidus, kā dzīvot, komunicēt, risināt problēmas, reaģēt uz pārmaiņām.
Tajā pašā laikā ir svarīgi neizšķīst partnerī, nekopēt viņa veidu, kā mijiedarboties ar pasauli un sevi. Galu galā mūsu uzdevums ir attīstīties, nezaudējot savu identitāti. Tu vari iemācīties ko jaunu, pieņemot to kā dāvanu no partnera.
Psihologs un filozofs Ērihs Fromms apgalvoja: "... Mīlestība ir aktīva rūpe, interese par mūsu mīlētā cilvēka dzīvi un labklājību." Bet patiesa interese ir vieta, kur mēs cenšamies redzēt otru tādu, kāds viņš ir, pirms bezjēdzīgi uzlabojam savu dzīvi. Tas ir godīgu un harmonisku attiecību noslēpums.