Nav brīnums, ka viņi saka, ka bērnu audzināšana sākas ar viņu vecāku audzināšanu.
Iedomājieties situāciju, kurā jūs kaut ko ļoti aizraujat. Piemēram, jūs vēlaties veikt remontu mājā. Un tagad jūs domājat par detaļām, interjeru, mēbelēm. Kādas tapetes tev būs, kur liksi dīvānu. Jūs vēlaties dzīvot dzīvoklī ar savu sapņu remontu. Un jūs interesē visu darīt pašam. Un tad kāds atlido, paķer visas tavas skices, izmet miskastē un saka:
— Es visu izdarīšu pats! Es to varu daudz labāk! Mēs uzliksim šeit dīvānu, tapetes būs šādas, un jūs apsēdieties un atpūtieties vai, vēl labāk, dariet to vai šito.
Ko tu jutīsi? Droši vien vilšanās, ka vairs nebūs jādzīvo SAVU sapņu dzīvoklī. Tu dzīvosi KĀDA sapņu dzīvoklī. Pilnīgi iespējams, ka arī viņa sapņi ir kārtībā, bet tu tomēr gribēji piepildīt savus.
Tā rīkojas daudzi vecāki, īpaši tie, kas audzina pirmsskolas vecuma bērnus. Viņi uzskata, ka bērna labā ir jādara viss. Ka viņiem ir pienākums atbrīvot bērnu no visām raizēm. Viņiem ir jāatrisina visas grūtības viņa vietā. Un tik nemanāmi viņi atbrīvo viņu no rūpēm par savas dzīves veidošanu, dažreiz paši to neapzinoties.
Pieķēru sevi, ka cenšos visu izdarīt pati bērna labā, kad vedu viņu uz bērnudārza vecāko grupu. Es atceros, ka todien es rīkojos kā parasti. Saģērbju meitu mājās, atvedu uz bērnudārzu, apsēdināju un sāku novilkt virsdrēbes, tad uzvilku viņas drēbes uz bērnudārzu, apāvu. Un tajā brīdī pie durvīm parādījās zēns ar savu tēvu. Tētis sveicināja skolotāju un teica dēlam:
— Līdz.
Un tas arī viss!!! Projām!!
Lūk, es domāju, kāds bezatbildīgs tētis, iegrūda bērnu pie skolotājas, un kurš viņu izģērbs? Pa to laiku dēls novilka drēbes, piekāra tās pie akumulatora, pārģērbās T-kreklā un šortos, uzvilka kurpes un devās uz pulciņu... Oho! Nu kurš tad te ir bezatbildīgs? Izrādās — I. Tas tētis iemācīja savam bērnam pārģērbties, un es pati mainu meitai, un kāpēc? Jo domāju, ka varu to izdarīt labāk un ātrāk. Man vienmēr nav laika gaidīt, kad viņa izraks, un tas prasīs kādu laiku.
Atnācu mājās un sāku domāt, kā audzināt bērnu, lai viņa kļūtu patstāvīga? Vecāki man pamazām mācīja neatkarību. Viņi visu dienu bija darbā, vakarus pavadīja, stāvot rindā pie veikala vai veicot mājsaimniecības darbus. Mana bērnība iekrita grūtajos padomju gados, kad veikalos nekā nebija. Un mājās mums arī nebija nekādu preču. Mamma visu mazgāja ar rokām, nebija mikroviļņu krāsns, nebija arī pusfabrikātu. Nebija laika ar mani jaukties, ja gribi — ja negribi, esi neatkarīgs. Tā tajā laikā bija visa pirmsskolas izglītība. Šī «pētījuma» mīnuss bija vecāku uzmanības trūkums, kā bērnībā tik ļoti pietrūka, pat raudāja. Viss izvērtās tā, ka visu pārtaisīju, pakritu un aizmigšu. Un no rīta viss no jauna.
Tagad mūsu dzīve ir tik ļoti vienkāršota, ka mums ir daudz laika nodarbībām ar bērniem. Bet tad ir kārdinājums darīt visu bērna labā, tam ir daudz laika.
Kā padarīt bērnu neatkarīgu no mums? Kā audzināt bērnu un iemācīt viņam prast izdarīt izvēli?
Kā ar saviem pasūtījumiem neiekļūt bērna sapņos?
Pirmkārt, saprotiet, ka pieļaujat šādas kļūdas. Un sāciet strādāt pie sevis. Vecāku uzdevums ir līdz pilngadībai izaudzināt bērnu, kurš ir gatavs dzīvot pats. Nevis ubagojošs par labu citiem, bet spējīgs nodrošināt sev iztiku pats.
Nedomāju, ka kaķis māca kaķēniem teikt ņau, lai saimnieks iedotu kādu gaļas gabalu un vēl. Kaķene māca saviem kaķēniem pašiem noķert peli, nepaļauties uz labu saimnieci, bet paļauties uz saviem spēkiem. Cilvēku sabiedrībā ir tāpat. Protams, ir ļoti labi, ja iemācāt bērnam lūgt tā, lai citi (vecāki, brāļi, māsas, draugi) viņam iedotu visu nepieciešamo. Nu, ja viņiem vienkārši nav ko viņam dot? Viņam jāspēj dabūt sev nepieciešamās lietas.
Otrkārt, es pārstāju darīt bērna labā to, ko viņa varētu darīt pati. Piemēram, ģērbšanās un izģērbšanās. Jā, viņa rakās ilgi, un reizēm man radās kārdinājums viņu ātri apģērbt vai izģērbt. Bet es pārvarēju sevi, un pēc diezgan neilga laika viņa sāka ģērbties un izģērbties pati, turklāt diezgan ātri. Tagad atvedu viņu uz grupu, sasveicinājos ar skolotāju un aizgāju. Man patika, tāds slogs nokrita no pleciem!
Treškārt, es sāku viņu mudināt visu darīt pašai. Ja gribi skatīties padomju multfilmas, ieslēdz pats televizoru. Pāris reizes viņa parādīja, kā to ieslēgt un kur dabūt kasetes, un pati pārtrauca to ieslēgt. Un mana meita iemācījās!
Ja vēlaties piezvanīt sievietei, sastādiet numuru pats. Skatiet, ko jūsu bērns patiešām var paveikt pats, parādiet viņam un ļaujiet viņam to darīt.
Audzinot pirmsskolas vecuma bērnus, mēģiniet viņus salīdzināt ar sevi, ko jūs varētu darīt konkrētajā vecumā. Ja tu varēji, tad viņš arī var. Ierobežojiet savas vēlmes, lai palīdzētu sagatavot skaistus mājasdarbus. Piemēram, bērnam bērnudārzā tika dots uzdevums kaut ko uzzīmēt vai veidot. Lai viņš to dara pats.
Aerobikas sekcijā notika Jaungada konkurss par labāko zīmējumu. Vecāki centās visu iespējamo. Ļoti, ļoti skaisti, īsti šedevri. Bet, dārgie vecāki, kāds šeit ir jūsu bērna nopelns? Savu taisīju pati, šķībi - šķībi, bērnam 4 gadi - tas ir normāli. Galu galā viņa visu izdarīja pati! Un cik lepna par sevi tajā pašā laikā: “Es pati”!
Turklāt — iemācīt sev kalpot ir puse no kaujas. Jāmācās un jādomā pašam. Un dodiet laiku pieaugušā vecumā.
Skatos multfilmu MOWGLI un raudu. ES jautāju:
- Kas noticis?
Vilkacis izsvieda mazuļus no mājas. Kā viņa varēja? Galu galā viņa ir mamma.
Lieliska iespēja parunāties. Tagad, kad man ir dzīves pieredze, es redzu, ka neatkarību var iemācīt vai nu “sliktā nozīmē”, vai “labā nozīmē”. Vecāki man iemācīja neatkarību "sliktā veidā". Man vienmēr ir teicis, ka tu šajā mājā neesi neviens. Kad tev ir sava māja, tu tur darīsi, kā gribi. Ņem to, kas dots. Tas ir tad, kad esi pieaugušais, pērc sev to, ko vēlies. Nemāciet mūs, tas ir tad, kad jums ir savi bērni, tad jūs viņus audzināsit kā gribat.
Viņi sasniedza savus mērķus, es dzīvoju viens pats. Bet šīs audzināšanas otrā puse bija siltu ģimenes attiecību trūkums. Tomēr mēs neesam dzīvnieki, kas, izaudzinājuši bērnu, uzreiz par viņu aizmirst. Mums ir vajadzīgi radinieki un draugi, vajadzīgs morāls atbalsts, komunikācija un sajūta, ka esam vajadzīgi. Tātad, mans uzdevums ir iemācīt bērnam "labā veidā", un es teicu:
— Bērns vecāku mājā ir viesis. Viņš ierodas vecāku mājā un jāievēro vecāku radītie noteikumi. Patīk vai nepatīk. Vecāku uzdevums ir iemācīt bērnam orientēties dzīvē un sūtīt uz patstāvīgu dzīvi. Redziet, tiklīdz vilka mācīja saviem bērniem ķert medījumu, viņa tos izsvieda. Jo redzēja, ka paši jau visu prot, un mammu nevajag. Viņiem tagad ir jāceļ sava māja, kurā viņi audzinās savus bērnus.
Bērni lieliski saprot, kad viņus parasti izskaidro vārdos. Mana meita nelūdz rotaļlietas veikalos, nemet dusmu lēkmes rotaļlietu plauktu priekšā, jo es viņai paskaidroju, ka vecākiem nevajadzētu pirkt visu, ko bērns vēlas. Vecāku uzdevums ir nodrošināt bērnam nepieciešamo minimumu dzīvei. Pārējais būs jādara bērnam. Tā ir dzīves jēga, veidot savu pasauli.
Es atbalstu visus sava bērna sapņus par viņas turpmāko dzīvi. Piemēram, viņa zīmē māju ar 10 stāviem. Un es viņai paskaidroju, ka māja ir jāuztur. Lai uzturētu šādu māju, jums ir nepieciešams daudz naudas. Un nauda jāpelna ar prātu. Lai to izdarītu, jums ir jāmācās un jātiecas uz to. Naudas tēma ir ļoti svarīga, par to noteikti parunāsim citreiz.
Un vairāk vērojiet savu bērnu, viņš jums pateiks, kā padarīt viņu neatkarīgu.
Reiz es nopirku savai meitai saldējumu uz kociņa ar rotaļlietu. Mēs apsēdāmies pagalmā, lai viņa paēstu. Saldējums izkusa, tecēja, visa rotaļlieta kļuva lipīga.
— Izmetiet miskastē.
– Nē, mammu, pagaidi.
Kāpēc gaidīt? (sāku jau nervozēt, jo jau iztēlojos, kā viņa ar netīru rotaļlietu ieies autobusā).
— Pagaidi, apgriezies.
Es novērsos. Pagriežos, skatos, rotaļlieta ir tīra un visa priekā mirdz.
"Redzi, jūs gribējāt to izmest!" Un es izdomāju labāku.
Cik forši, un es biju gatava likt bērnam to darīt manā veidā. Pat neiedomājos, ka pietiks tikai labi noslaucīt rotaļlietu ar salveti. Mani aizrāva pirmā doma: "Atkritumi ir jāizmet." Ne tikai tas, ka viņa man parādīja, kā palīdzēt viņai kļūt neatkarīgai. Uzklausiet viņas viedokli, mudiniet viņu meklēt citus risinājumus.
Novēlu jums viegli pārdzīvot šo pirmsskolas vecuma bērnu audzināšanas periodu un spēt veidot draudzīgas un siltas attiecības ar saviem bērniem. Vienlaikus audzinot patstāvīgus, laimīgus un pašpārliecinātus bērnus.