Saturs
Daudziem cilvēkiem ir tendence pārspīlēt savas izskata nepilnības. Gandrīz katrs vismaz vienu reizi atrada sevī trūkumus, kurus neviens, izņemot viņu, nepamana. Tomēr ar dismorfofobiju vēlme tos labot kļūst tik obsesīva, ka cilvēks pilnībā pārstāj apzināties, kā viņa ķermenis izskatās patiesībā.
Ķermeņa dismorfiskais traucējums ir tad, kad mēs pārāk daudz koncentrējamies uz noteiktu ķermeņa iezīmi un uzskatām, ka tāpēc esam nosodīti un noraidīti. Tas ir nopietns un mānīgs garīgs traucējums, kas prasa ārstēšanu. Kosmētiskā ķirurģija ikdienā strādā ar cilvēkiem, kuri vēlas uzlabot savu izskatu, un šī traucējuma identificēšana nav viegls uzdevums.
Bet tas ir nepieciešams, jo dismorfofobija ir tieša kontrindikācija plastiskajai ķirurģijai. Vai vienmēr ir iespējams to atpazīt pirms pirmajām operācijām? Stāstām patiesus stāstus no medicīnas zinātņu kandidātes, plastikas ķirurģes Ksenijas Avdošenko prakses.
Kad dismorfofobija neizpaužas uzreiz
Pats pirmais iepazīšanās gadījums ar dismorfofobiju ilgu laiku iespiedās ķirurga atmiņā. Tad uz viņas uzņemšanu ieradās jauna skaista meitene.
Izrādījās, ka viņai ir 28 gadi un viņa vēlas samazināt pieres augstumu, palielināt zodu, krūtis un noņemt nelielu zemādas tauku pārpalikumu uz vēdera zem nabas. Pacients uzvedās adekvāti, klausījās, uzdeva saprātīgus jautājumus.
Viņai bija indikācijas visām trim operācijām: nesamērīgi augsta piere, mikrogēnija - nepietiekams apakšžokļa izmērs, mikromastija - mazs krūšu izmērs, bija mērena vēdera kontūru deformācija lieko zemādas taukaudu veidā tā apakšējā daļā.
Viņai tika veikta sarežģīta operācija, pazeminot matu līniju uz pieres, tādējādi harmonizējot seju, ar implantiem palielināja zodu un krūtis, kā arī veica nelielu vēdera tauku atsūkšanu. Pirmos psihisku traucējumu «zvaniņus» Avdošenko pamanīja pie pārsiešanas, lai gan zilumi un pietūkums pārgāja ātri.
Viņa uzstājīgi lūdza veikt vēl vienu operāciju.
Sākumā meitenei zods šķitis par maz, tad viņa norādīja, ka vēders pēc operācijas “zaudēja savu šarmu un kļuva par maz seksīgu”, sekoja sūdzības par pieres proporcijām.
Meitene mēneša garumā katrā tikšanās reizē pauda šaubas, taču tad pēkšņi aizmirsa par vēderu un pieri, un viņai pat sāka patikt zods. Tomēr šajā laikā krūšu implanti viņu sāka traucēt - viņa uzstājīgi lūdza vēl vienu operāciju.
Tas bija acīmredzams: meitenei bija vajadzīga palīdzība, bet ne plastikas ķirurgs. Viņai operācija tika atteikta, maigi iesakot vērsties pie psihiatra. Par laimi, padoms tika uzklausīts. Aizdomas apstiprinājās, psihiatrs konstatēja dismorfofobiju.
Meitene izgāja ārstēšanas kursu, pēc kura plastiskās operācijas rezultāts viņu apmierināja.
Kad plastiskā ķirurģija pacientam kļuva par ikdienu
Pie Ksenijas Avdošenko nāk arī pacienti, kas «klejo» no ķirurga pie ķirurga. Šādiem cilvēkiem pēc operācijas tiek veikta operācija, bet viņi paliek neapmierināti ar savu izskatu. Diezgan bieži pēc kārtējās (pilnīgi nevajadzīgas) iejaukšanās parādās diezgan reālas deformācijas.
Tieši tāds pacients nesen ieradās reģistratūrā. Ieraugot viņu, ārsts ieteica, ka viņai jau ir veikta rinoplastika, un, visticamāk, vairāk nekā vienu reizi. Tādas pamanīs tikai speciālists — nezinātājs var pat nenojaust.
Tajā pašā laikā deguns, pēc plastikas ķirurga domām, izskatījās labi - mazs, glīts, vienmērīgs. “Uzreiz atzīmēšu: atkārtotas operācijas faktam nav nekā slikta. Tos veic arī pēc indikācijām – arī pēc lūzumiem, kad sākumā steidzami “savāc” degunu un atjauno starpsienu, un tikai pēc tam domā par estētiku.
Šis nav labākais scenārijs, taču ne visās slimnīcās strādā plastikas ķirurgi, un ne vienmēr ir iespējams kaut ko darīt uzreiz. Un, ja pacients pēc rehabilitācijas mēģina atgriezt veco degunu, to ne vienmēr ir iespējams izdarīt vienā operācijā. Vai arī tas nedarbojas vispār.
Un vispār, ja pacients ir kategoriski neapmierināts ar kādas operācijas rezultātu, ķirurgs var atkal paņemt instrumentus rokās,” skaidro Ksenija Avdošenko.
Es gribu kā emuāru autors
Pacients, neskatoties uz jau veiktajām operācijām, kategoriski neatbilda deguna formai. Viņa parādīja ārstam blogeres meitenes fotogrāfijas un lūdza "darīt to pašu". Ķirurgs tos rūpīgi apskatīja — izdevīgi leņķi, kompetents grims, gaisma un kaut kur fotošops — dažās bildēs deguna tilts izskatījās nedabiski plāns.
"Bet jums ir ne mazāk glīts deguns, forma ir tāda pati, bet man nav spēkos to padarīt plānāku," sāka skaidrot ārsts. "Cik reizes jums jau ir bijusi operācija?" viņa jautāja. "Trīs!" meitene atbildēja. Mēs pārgājām uz pārbaudi.
Citu operāciju nebija iespējams veikt ne tikai iespējamās dismorfofobijas dēļ. Pēc ceturtās plastiskās operācijas deguns varēja būt deformēts, nespējot izturēt citu iejaukšanos un, iespējams, pasliktinātos elpošana. Ķirurgs nosēdināja pacientu uz dīvāna un sāka viņai skaidrot iemeslus.
Šķita, ka meitene visu saprata. Daktere bija pārliecināta, ka paciente iet prom, taču viņa pēkšņi piegāja pie viņas un teica, ka «seja ir pārāk apaļa, vaigus vajag samazināt».
"Meitene raudāja, un es redzēju, cik ļoti viņa ienīst savu pievilcīgo seju. Bija sāpīgi skatīties!
Tagad atliek tikai cerēt, ka viņa ievēros ieteikumu sazināties ar pavisam cita profila speciālistu, nevis neizlems kaut ko citu sevī mainīt. Galu galā, ja iepriekšējās operācijas viņu neapmierināja, nākamo piemeklēs tāds pats liktenis! rezumē plastikas ķirurgs.
Kad pacients dod SOS signālu
Pieredzējušiem plastikas ķirurgiem, pēc eksperta domām, ir savi paņēmieni, kā pārbaudīt pacientu garīgo stabilitāti. Man jālasa psiholoģiskā literatūra, ar kolēģiem jāapspriež ne tikai ķirurģiskā prakse, bet arī komunikācijas metodes ar smagiem pacientiem.
Ja pirmajā vizītē pie plastikas ķirurga pacienta uzvedībā kaut kas ir satraucošs, viņš var delikāti ieteikt sazināties ar psihoterapeitu vai psihiatru. Ja cilvēks jau iet pie speciālista, viņš lūgs atnest viņam atzinumu.
Ja cilvēks ienīst savu ķermeni un izskatu - viņam ir vajadzīga palīdzība
Tajā pašā laikā, pēc Ksenijas Avdošenko teiktā, ir satraucoši signāli, kurus var pamanīt ne tikai psihologs, psihiatrs vai plastikas ķirurgs reģistratūrā, bet arī radinieki un draugi: “Piemēram, cilvēks bez medicīniskās izglītības uzklausījis ārsta viedokli, nāk klajā ar savu operācijas metodi, zīmē diagrammas.
Viņš nepēta jaunas metodes, nejautā par tām, bet izdomā un uzspiež savus “izgudrojumus” — tas ir satraucošs zvans!
Ja cilvēks bez pamatota iemesla sāk raudāt, runājot par savu izskatu, to nekādā gadījumā nevajadzētu ignorēt. Ja cilvēks nolemj veikt plastisko ķirurģiju, bet lūgums ir neadekvāts, jābūt piesardzīgam.
Apsēstība ar lapsenes vidukli, mazu degunu ar tievu tiltiņu, pārāk plāniem vai pārāk asiem vaigu kauliem var liecināt par ķermeņa dismorfofobiju. Ja cilvēks ienīst savu ķermeni un izskatu, viņam ir vajadzīga palīdzība!” secina ķirurgs.
Izrādās, iejūtība, uzmanība un cieņa gan pret pacientiem, gan tuviniekiem ir vienkāršs, bet ļoti svarīgs instruments cīņā ar dismorfofobiju. Atstāsim šo traucējumu ārstēšanu psihiatru ziņā.