Neskatoties uz izskatu, koki ir sabiedriski radījumi. Sākumā koki sarunājas viens ar otru. Viņi arī jūt, mijiedarbojas un sadarbojas – pat dažādas sugas savā starpā. Arī vācu mežsargs un grāmatas The Hidden Life of Trees autors Pīters Vollebens stāsta, ka viņi baro savus mazuļus, ka augošie stādi mācās un daži veci koki upurē sevi nākamajai paaudzei.
Lai gan daži zinātnieki uzskata, ka Volbena skatījums ir nevajadzīgi antropomorfs, tradicionālais uzskats par kokiem kā atsevišķām, nejutīgām būtnēm laika gaitā ir mainījies. Piemēram, parādība, kas pazīstama kā “vainaga kautrība”, kurā vienas sugas viena izmēra koki nesaskaras viens ar otru, respektējot viens otra telpu, tika atpazīts gandrīz pirms gadsimta. Dažkārt tuvējo koku zari tā vietā, lai savītos un stumtu pēc gaismas stariem, atstatu viens no otra, pieklājīgi atstājot vietu. Joprojām nav vienprātības par to, kā tas notiek – iespējams, augošie zari galos nomirst, vai zaru augšana tiek apslāpēta, kad lapas sajūt infrasarkano gaismu, ko izkliedē citas tuvumā esošās lapas.
Ja koku zari uzvedas pieticīgi, tad ar saknēm viss ir pavisam savādāk. Mežā atsevišķu sakņu sistēmu robežas var ne tikai savīties, bet arī savienoties – dažkārt tieši ar dabīgām transplantācijām – un arī pazemes sēnīšu pavedienu jeb mikorizas tīkliem. Izmantojot šos savienojumus, koki var apmainīties ar ūdeni, cukuru un citām barības vielām un nosūtīt viens otram ķīmiskus un elektriskus ziņojumus. Papildus tam, ka sēnes palīdz kokiem sazināties, tās uzņem barības vielas no augsnes un pārvērš tās formā, ko koki var izmantot. Pretī viņi saņem cukuru – līdz 30% no fotosintēzes laikā iegūtajiem ogļhidrātiem aiziet mikorizas pakalpojumu apmaksai.
Liela daļa pašreizējo pētījumu par šo tā saukto "koku tīklu" ir balstīta uz kanādiešu biologes Sūzenas Simardas darbu. Simards lielākos atsevišķos kokus mežā raksturo kā centrus vai “mātes kokus”. Šiem kokiem ir visplašākās un dziļākās saknes, un tie var dalīties ar ūdeni un barības vielām ar mazākiem kokiem, ļaujot stādiem attīstīties pat smagā ēnā. Novērojumi liecina, ka atsevišķi koki spēj atpazīt savus tuvākos radiniekus un dot tiem priekšroku ūdens un barības vielu pārnesē. Tādējādi veseli koki var atbalstīt bojātos kaimiņus – pat bezlapu celmus! – uzturot tos dzīvus daudzus gadus, gadu desmitus un pat gadsimtus.
Koki var atpazīt ne tikai savus sabiedrotos, bet arī ienaidniekus. Vairāk nekā 40 gadus zinātnieki ir atklājuši, ka koks, kuram uzbrūk lapas ēdošs dzīvnieks, izdala etilēna gāzi. Kad tiek atklāts etilēns, tuvumā esošie koki gatavojas aizstāvēties, palielinot ķīmisko vielu ražošanu, kas padara to lapas nepatīkamas un pat toksiskas kaitēkļiem. Šī stratēģija pirmo reizi tika atklāta, pētot akācijas, un šķiet, ka žirafes to saprata ilgi pirms cilvēkiem: kad tās ir beigušas ēst viena koka lapas, tās parasti pārvietojas vairāk nekā 50 metrus pret vēju, pirms uzkāpj uz citu koku, jo ir mazāk iespējams, ir sajutusi nosūtīto avārijas signālu.
Tomēr pēdējā laikā ir kļuvis skaidrs, ka ne visi ienaidnieki kokos izraisa vienādu reakciju. Kad gobām un priedēm (un, iespējams, arī citiem kokiem) pirmo reizi uzbrūk kāpuri, tie reaģē uz raksturīgajām ķīmiskajām vielām kāpura siekalās, izdalot papildu smaku, kas piesaista noteiktas parazītu lapsenes šķirnes. Lapsenes dēj olas kāpuru ķermeņos, un topošie kāpuri aprī savu saimnieku no iekšpuses. Ja lapu un zaru bojājumus izraisa kaut kas, ko kokam nav pretuzbrukuma līdzekļu, piemēram, vējš vai cirvis, tad ķīmiskā reakcija ir vērsta uz dziedināšanu, nevis aizsardzību.
Tomēr daudzas no šīm nesen atzītajām koku “uzvedībām” aprobežojas ar dabisko augšanu. Piemēram, stādījumos nav mātes koku un ļoti maz savienojumu. Jauni koki bieži tiek pārstādīti, un tie vājie pazemes savienojumi ātri tiek atvienoti. Raugoties šādā gaismā, mūsdienu mežsaimniecības prakse sāk izskatīties gandrīz zvērīga: plantācijas nav kopienas, bet gan mēmu radījumu bari, kas ir audzēti rūpnīcā un nocirsti, pirms tie patiešām varēja dzīvot. Zinātnieki gan neuzskata, ka kokiem ir jūtas vai ka atklātā koku spēja savstarpēji mijiedarboties ir saistīta ar kaut ko citu, nevis dabisko atlasi. Taču fakts ir tāds, ka, atbalstot viens otru, koki veido aizsargātu, mitru mikrokosmu, kurā viņiem un viņu nākamajiem pēcnācējiem būs vislabākās iespējas izdzīvot un vairoties. Kas mums ir mežs, tas ir koku kopīga mājvieta.