Džodija Etenberga, ceļojumu ēdināšanas ceļveža autore, stāsta par savu vipassana pieredzi. Viņai bija grūti iedomāties, kas viņu sagaida, un tagad viņa rakstā dalās ar saviem iespaidiem un gūtajām atziņām.
Es pierakstījos uz Vipassana kursu izmisuma mirklī. Gadu mani mocīja bezmiegs, un bez pienācīgas atpūtas sāka uzbrukt panikas lēkmes. Es arī cietu no hroniskām sāpēm bērnības negadījuma dēļ, kas izraisīja ribu lūzumu un muguras traumu.
Es izvēlējos kursu, kuru apguvu Jaunzēlandē. Man aiz muguras jau bija modernas meditācijas nodarbības, bet vipassana man asociējās ar disciplīnu un smagu darbu. Bailes pārvarēja izredzes atrasties cilvēku lokā ar pozitīvu domāšanu.
Vipassana atšķiras no tradicionālās dziedāšanas meditācijas. Neatkarīgi no tā, vai jūs sēžat neērti, jūtat sāpes, rokas un kājas ir nejutīgas vai smadzenes lūdzas, lai tās atbrīvotu, jums jākoncentrējas uz fiziskajām sajūtām. Pēc 10 dienu apmācības jūs sākat pārstāt reaģēt uz dzīves peripetijām.
Mūsdienu kursi ir atvasināti no budisma, un tiem ir laicīgs raksturs. Kad draugi man jautāja, kāpēc esmu ar mieru iet vieninieku kamerā, es teicu, ka vēlos salauzt savas smadzenes un atkal tās salikt. Es jokoju, ka mans "cietais disks" ir jādefragmentē.
Pirmajā dienā 4 no rīta pie manām durvīm atskanēja zvans, kas atgādināja, ka jāmostas, neskatoties uz tumsu. Es jutu, ka manī sakrājas dusmas – tas bija pirmais solis līdzsvara veidošanā. Man bija jāceļas no gultas un jāsagatavojas meditācijai. Pirmās dienas mērķis bija koncentrēties uz elpošanu. Smadzenēm bija tikai jāapzinās, ka jūs elpojat. Man bija grūti koncentrēties, jo nemitīgā dedzināšana mugurā.
Pirmajā dienā, nogurusi no sāpēm un panikas, izmantoju iespēju aprunāties ar skolotāju. Rāmi uzlūkojot mani, viņš jautāja, cik ilgi es iepriekš meditēju. Es biju tik izmisis, ka biju gatavs izstāties no sacīkstēm. Skolotāja paskaidroja, ka mana kļūda bija koncentrēties uz sāpēm, kuru dēļ pēdējās palielinājās.
No meditācijas zāles izkāpām spožajā Jaunzēlandes saulē. Skolotāja man ieteica izmantot koka L-veida ierīci, lai stundu laikā atbalstītu muguru. Viņš neko neteica par to, vai es pareizi meditēju, taču viņa vēstījums bija skaidrs: es cīnījos pret sevi, nevis pret kādu citu.
Pēc pirmajām trīs elpas darba dienām mēs tikām iepazīstināti ar vipassana. Tika dots norādījums apzināties sajūtas, pat sāpes. Mēs esam apmācījuši prātus, lai radītu barjeru pret aklu reakciju. Vienkāršākais piemērs ir, ja jūsu kāja ir nejūtīga, jūsu smadzenes var uztraukties, ja varat piecelties. Šajā laikā jums vajadzētu koncentrēties uz kaklu un ignorēt kāju, atgādinot sev, ka sāpes, tāpat kā viss pārējais, ir pārejošas.
Ceturtajā dienā pienāca ”stingras apņēmības stundas”. Trīs reizes dienā mums neļāva kustēties. Vai tev sāp kāja? Žēl gan. Vai jums niez deguns? Jūs nevarat viņam pieskarties. Stundu tu sēdi un skenē savu ķermeni. Ja kaut kur kaut kas sāp, mēs tam vienkārši nepievēršam uzmanību. Šajā posmā daudzi dalībnieki pameta kursu. Es sev teicu, ka ir tikai 10 dienas.
Apmeklējot Vipassana kursu, jūs pieņemat piecus nosacījumus: ne slepkavot, ne zagt, ne melot, ne seksu, ne apreibinošus līdzekļus. Nerakstiet, nerunājiet, neveidojiet acu kontaktu, nesazinieties. Pētījumi liecina, ka neredzīgajiem vai nedzirdīgajiem ir paaugstinātas spējas citās maņās. Kad smadzenēm tiek liegts viens ienākošais avots, tās pārslēdzas, lai pastiprinātu citas maņas. Šo parādību sauc par “krosmodālu neiroplastiku”. Kursā es to jutu – es nevarēju ne runāt, ne rakstīt, un manas smadzenes strādāja uz pilnu klapi.
Atlikušo nedēļas daļu, kamēr pārējie starp sesijām sēdēja zālītē un baudīja sauli, es paliku savā kamerā. Bija jautri vērot smadzeņu darbību. Es mēdzu dzirdēt, ka priekšlaicīga trauksme vienmēr ir bezjēdzīga, jo tas, no kā tu baidies, nekad nenotiks. Man bija bail no zirnekļiem...
Sestajā dienā es jau biju noguris no sāpēm, bezmiega naktīm un nemitīgām domām. Citi dalībnieki runāja par spilgtām bērnības atmiņām vai seksuālām fantāzijām. Man bija šausmīga vēlme skraidīt pa meditācijas zāli un kliegt.
Astotajā dienā pirmo reizi varēju pavadīt “stingras apņēmības stundu” nekustoties. Kad skanēja gongs, es biju slapjš no sviedriem.
Kursa beigās studenti bieži ievēro, ka meditācijas laikā viņi jūt spēcīgu enerģijas plūsmu caur ķermeni. Es tāds nebiju. Taču notika pats galvenais – es varēju aizbēgt no sāpīgajām sajūtām.
Tā bija uzvara!
Gūtās atziņas
Mans rezultāts varēja būt mazs, bet svarīgs. Es atkal sāku gulēt. Tiklīdz man kļuva pieejams pildspalva un papīrs, es pierakstīju secinājumus, kas man radās.
1. Mūsu kopējā apsēstība ar laimes atrašanu nav iemesls meditācijai. Mūsdienu neirozinātne var teikt pretējo, bet jums nav nepieciešams meditēt, lai būtu laimīgs. Labākā izeja ir palikt stabilam, kad dzīve iet greizi.
2. Daudzas no mūsu dzīves sarežģītībām izriet no mūsu pieņemtajiem pieņēmumiem un no tā, kā mēs uz tiem reaģējam. 10 dienu laikā jūs saprotat, cik ļoti smadzenes izkropļo realitāti. Bieži vien tās ir dusmas vai bailes, un mēs tās lolojam savā prātā. Mēs domājam, ka jūtas ir objektīvas, taču tās iekrāso mūsu zināšanas un neapmierinātība.
3. Jums ir jāstrādā pie sevis. Pirmajās vipassana dienās tu iznīcini sevi, un tas ir ļoti grūti. Bet 10 dienu disciplinēta prakse noteikti nesīs pārmaiņas.
4. Perfekcionisms var būt bīstams. Nav pilnības, un nav objektīva novērtējuma par to, kas tiek uzskatīts par “pareizu”. Kurss man lika saprast, ka, ja tev ir vērtību sistēma, kas ļauj pieņemt godīgus lēmumus, tas jau ir labi.
5. Mācīšanās pārtraukt reaģēt ir veids, kā tikt galā ar sāpēm. Man šī nodarbība bija īpaši svarīga. Es nebūtu nonācis pie šāda secinājuma bez kursa, jo esmu pārāk spītīgs. Tagad es saprotu, ka, novērojot savas sāpes, es tās ārkārtīgi pastiprināju. Dažreiz mēs turamies pie tā, no kā baidāmies un ko ienīstam.