Papildus parastajai atmiņai mums ir arī ķermeņa atmiņa. Un dažreiz mēs pat nenojaušam, kādas jūtas viņa saglabā. Un kas notiks, ja viņi tiks atbrīvoti… Mūsu korespondents stāsta par savu dalību deju psihoterapijas grupā.
Aizvainojums mani izspieda kā lupatu un satricināja kā bumbieri. Viņa sagrieza man elkoņus un iemeta man pašas rokas man sejā, kas bija kā kādam citam. Es nepretojos. Gluži pretēji, es aizdzinu visas domas, izslēdzu prātu, atdevu sevi viņas pilnā spēkā. Ne man, bet viņai piederēja mans ķermenis, kustējās tajā, dejoja savu izmisīgo deju. Un tikai tad, kad biju pilnībā pienaglota pie grīdas, piere sagriezusies līdz ceļiem un vēderā griezās tukšuma piltuve, no šī tukšuma dziļākā punkta pēkšņi izlauzās vājš protests. Un viņš lika man iztaisnot trīcošās kājas.
Mugurkauls bija saspringts, kā saliekts stienis, ko izmanto pārmērīgas slodzes vilkšanai. Bet tomēr man izdevās iztaisnot muguru un pacelt galvu. Tad pirmo reizi paskatījos uz vīrieti, kurš visu šo laiku mani bija vērojis. Viņa seja bija pilnīgi bezkaislīga. Tajā pašā laikā mūzika apstājās. Un izrādījās, ka mans galvenais pārbaudījums vēl tikai priekšā.
Pirmo reizi paskatījos uz vīrieti, kurš mani vēroja. Viņa seja bija pilnīgi bez emocijām.
Paskatos apkārt — mums apkārt dažādās pozās vieni un tie paši sastinguši pāri, tādu ir vismaz desmit. Viņi arī ar nepacietību gaida turpinājumu. "Tagad es atkal ieslēgšu mūziku, un jūsu partneris mēģinās atveidot jūsu kustības, kā viņš tās atcerējās," saka vadītājs. Mēs pulcējāmies vienā no Maskavas Valsts pedagoģiskās universitātes auditorijām: tur notika XIV Maskavas psihodramatiskā konference.1, savukārt psiholoģe Irina Hmeļevska prezentēja savu darbnīcu «Psihodrāma dejā». Pēc vairākiem deju vingrinājumiem (sekojām labajai rokai, dejojām vienatnē un “par otru”, un pēc tam kopā), Irina Hmeļevska ieteica strādāt ar aizvainojumu: “Atcerieties situāciju, kad piedzīvojāt šo sajūtu, un izsakiet to dejā. Un jūsu izvēlētais partneris pagaidām tikai skatīsies.
Un tagad atkal skan mūzika — tā pati melodija. Pārinieks Dmitrijs atkārto manas kustības. Mani joprojām izdodas pārsteigt par tā precizitāti. Galu galā viņš nemaz nelīdzinās man: viņš ir jaunāks, daudz garāks un platiem pleciem par mani... Un tad ar mani kaut kas notiek. Redzu, ka viņš aizstāvas no kaut kādiem neredzamiem sitieniem. Kad dejoju viena pati, man likās, ka visa mana sajūta nāk no iekšienes. Tagad saprotu, ka ne jau “pats visu izdomāju” — man bija iemesli gan aizvainojumam, gan sāpēm. Man ir neciešami žēl viņu, dejo, un sevis, skatoties, un sevis, kā toreiz, kad es tam visam pārdzīvoju. Viņa uztraucās, cenšoties sev to neatzīt, iegrūda to visu dziļāk, aizslēdza ar desmit slēdzenēm. Un tagad tas viss nāk ārā.
Es redzu, kā Dmitrijs gandrīz neceļas augšā, ar pūlēm iztaisno ceļus ...
Jums vairs nav jāslēpj savas jūtas. Tu neesi viens. Es būšu tur tik ilgi, cik jums tas būs nepieciešams
Mūzika apstājas. “Pastāstiet viens otram, kā jutāties,” iesaka saimnieks.
Dmitrijs pienāk pie manis un vērīgi skatās uz mani, gaidot manus vārdus. Es paveru muti, mēģinu runāt: “Tas bija... tas bija tik…” Bet no acīm plūst asaras, kakls aizraujas. Dimitrijs pasniedz man papīra kabatlakatiņu paku. Šķiet, ka šis žests man saka: “Tev vairs nav jāslēpj savas jūtas. Tu neesi viens. Es būšu tur tik ilgi, cik tev vajadzēs.»
Pamazām asaru straume izžūst. Es jūtu neticamu atvieglojumu. Dmitrijs stāsta: “Kad tu dejoji un es skatījos, es vienkārši centos būt uzmanīgs un visu atcerēties. Man nebija nekādu jūtu.» Man tas priecē. Viņa uzmanība man bija svarīgāka par līdzjūtību. Es pati varu tikt galā ar savām jūtām. Bet cik jauki, ja kāds šajā brīdī ir klāt!
Maināmies vietām — un nodarbība turpinās….
1 Konferences vietne pd-conf.ru