Pārsteiguma dēļ es paliku stāvoklī gadu pēc iepazīšanās ar Sedriku. Es tikko biju zaudējis darbu un tiku izmests no mammas mājas. Es tajā laikā dzīvoju pie sava puiša vecākiem.
Man bija nopietnas nieru problēmas, tāpēc es nedomāju, ka varētu iznēsāt šo grūtniecību. Es devos pie urologa, kurš man apliecināja, ka tas ir droši. Tāpēc es nolēmu paturēt bērnu. Sedriks nebija pret to, taču viņam bija daudz baiļu.
Starp dzīvokļa meklējumiem, ikdienas rūpēm... mums radās iespaids, ka viss notiek ļoti ātri. Bet, kad sagaidījām Lorenco, viss mainījās.
Mūsu mazajam puikam nebija viegls dzīves sākums un lika mums ieraudzīt visas krāsas. Neskatoties uz visu, mēs absolūti nenožēlojam savu izvēli un vēlamies mazliet sekundi (vai pat vairāk...).
Lorenco ir labi izglītots, un viņam jau ir diezgan labs raksturs. Viņš ir laimīgs un piepildīts. Mēs kā vecāki esam apmierināti, un mums kā pārim patīk sanākt kopā, lai saglabātu saikni.
Es turpinu smaidīt, lai gan, izejot ar dēlu, cilvēki bieži domā, ka esmu viņa aukle un skatieni var būt smagi (jo turklāt izskatos jaunāka par saviem gadiem).
Mūsu lēmums bija mūsu sirds lēmums. Mēs laipni izspiedām no savas dzīves tos, kuri to nepieņēma – un bija! Galu galā mēs nevienam neko neprasām, izņemot vecākus, kuri ik pa laikam mums palīdz. Viņi ir laimīgi, ka ir vecvecāki, lai gan, kā saka, ir saņēmuši “vecuma triecienu”.
Protams, mums dzīvē nav tādas pašas pieredzes kā cilvēkiem, kuriem bērni nāk vēlu. Bet tas, ka jums ir 30–35 gadi, nenozīmē, ka esat labāki vecāki. Vecums neko nedara, mīlestība dara visu!
Amandine