Saturs
Mums jau no bērnības māca: "dusmoties ir slikti." Daudzi no mums ir tik ļoti pieraduši apspiest savas dusmas, ka gandrīz aizmirsām, kā tās izjust. Bet agresija ir mūsu enerģija. No tā atsakoties, mēs sev atņemam spēkus, kas nepieciešami pilnvērtīgai dzīvei, saka psiholoģe Marija Vernika.
Dusmas un spēks nāk no viena avota, kura nosaukums ir enerģija. Bet, ja mēs mīlam spēku sevī, tad jau no bērnības mūs māca nemīlēt dusmas. Šķiet, ka tas noved pie konfliktiem un strīdiem. Dusmu izpausme patiešām var būt destruktīva. Bet starp bezjēdzīgām dusmām un pilnīgu klusēšanu ir daudz iespēju paust dusmas.
Dusmīga sajūta un dusmība nav viens un tas pats. Bērniem saka: “Dusmoties var, bet ne cīnīties,” daloties savās sajūtās un rīcībā.
“Tu vari būt dusmīgs” — man šī frāze bieži jāatgādina, tāpat kā visiem cilvēkiem, kuri uzauguši sabiedrībā ar agresijas aizliegumu.
Nejūtot dusmas, jūs nenovērtēsiet vardarbības situāciju kā vardarbību, jūs netiksiet no tās savlaicīgi ārā
Dusmu sajūta ir noderīga, ja tikai zināt, kas notiek patiesībā. Iedomājieties, ka esat zaudējis sāpju jutību. Ejot garām karstai krāsnij, iegūsi lielāku apdegumu, nevarēsi sadzīt un iemācīties apiet plīti.
Tāpat, neizjūtot dusmas, jūs nenovērtēsiet vardarbības situāciju kā vardarbību, netiksiet no tās savlaicīgi ārā un nespēsiet nodrošināt sev pirmo psiholoģisko palīdzību pēc notikušā.
Gluži pretēji, cilvēks, vienots ar savām dusmām, izšķir vardarbības situācijas tāpēc, ka tajās skaidri izjūt savas dusmas. Viņš neatmet savas dusmas attiecību vai «laba paštēla» dēļ.
Apdeguma piemērā tiek zaudēta saikne starp sāpju receptoriem un smadzenēm, kas apstrādā signālu no receptoriem. Cilvēkam, kuram bija aizliegts izrādīt savas dusmas un kura vienlaikus tika izvarota (raustīšana, pļauka, sišana, šantāža, draudi), nepieciešams ilgs laiks, lai atjaunot saikni starp dusmu sajūtu un šīs sajūtas pieņemšanu. “Es vairs atsakos izjust savas dusmas” ir lēmums, ko var pieņemt ceļā.
Pirmais solis, lai atjaunotu saikni ar savu agresiju un līdz ar to arī spēku, ir pamanīt savas dusmas.
Ja dusmas ir “izslēgtas”, mēs esam dezorientēti tajā, kas ar mums notiek gan sevī, gan saskarsmē ar citu cilvēku. "Varbūt es domāju, kāpēc es kaut ko teiktu sarunu biedram?" — šādas šaubas radīsies, ja neesmu pārliecināts, ka tās ir dusmas, ko jūtu. Neapzinātu dusmu vietu ieņem neskaidra trauksmes, trauksmes sajūta, situācija tiek uztverta kā nepatīkama, no tās gribas bēgt. Tajā pašā laikā nav līdz galam skaidrs, ko darīt, jo arī dusmas netiek pilnībā realizētas.
Pirmais solis, lai atkal apvienotos ar savu agresiju un līdz ar to arī spēku, ir pamanīt savas dusmas: kā, kad, kādās situācijās tās izpaužas. Spēja sajust savas dusmas, tiklīdz tās rodas, šķiet liels solis ceļā uz savu zaudēto spēku. Sajūti dusmas un turpini tās just.
Pierodot nejust dusmas, mēs, šķiet, pārtraucam vairāk nekā tikai dusmas: mēs zaudējam milzīgu daļu no sevis. Bez lielas enerģijas mums var pietrūkt spēka darīt visvienkāršākās lietas.
Apskatīsim piecus iemeslus, kāpēc ir «labi» justies dusmīgam.
1. Dusmas palīdz tikt galā ar bezspēcības sajūtu.
Frāzes, ko sakām sev, nepieciešamas jebkurā vecumā: “Es varu”, “Es pats”, “Es to izdarīšu” ir mūsu spēka izpausmes. Sajūta, ka tieku galā ar dzīvi, ar lietām, nebaidos runāt un rīkoties, ļauj piedzīvot pašcieņu, paļauties uz sevi, sajust savu spēku.
2. Dusmas ir vadlīnijas, lai saprastu, ka mums nepatīk tas, kas notiek
Pat ja mēs vēl neesam paspējuši ar prātu saprast, ka situācija ir mainījusies, mūsu aizkaitinājums jau ir teicis: "Kaut kas nav kārtībā, man tas neder." Mēs iegūstam iespēju mainīt situāciju, kas apdraud mūsu labklājību.
3. Dusmas ir degviela lietu īstenošanai
Vai atceries gadījumus, kad cīņas spars, izaicinājums vai virzīta agresija palīdzēja sasniegt labvēlīgus rezultātus? Piemēram, dusmojoties uz kādu, jūs tīrījāt vienā elpas vilcienā.
Ja paskatās uz dusmām plašāk, tās kļūst par maģisku spēku, kas ļauj domas pārvērst darbībās, bet idejas produktos. Dusmas palīdz nevis sapņot, bet iemiesoties. Uzņemieties risku sākt jaunu, turpināt un pabeigt iesākto. Pārvarēt šķēršļus. To visu dara mūsu enerģija, kas dažkārt sākās tieši ar dusmu sajūtu. Ņemts no konkurences, skaudības vai protesta sajūtas.
4. Dusmas parāda, kā mēs atšķiramies no citiem.
Dusmas ir atdalīšanas enerģija. Tas ļauj mums apšaubīt mūsu etiķetes un meklēt savu viedokli. Apgūstot kaut ko jaunu, mēs varam justies īgni: "Nē, tas man neder." Šajā brīdī ir iespēja noskaidrot savu patiesību, attīstīt savu pārliecību, sākot no “pretējā”.
Tieši dusmas dod mums to spēku, bez kura nav iespējams vienā gadā novērsties no mannas un divdesmit pamest vecākus. Atdalīšanas (dusmu) enerģija ļauj mierīgi paskatīties uz atšķirību starp savām un citu cilvēku pozīcijām. Cits var būt savādāks, un es varu būt es pats. Un tas nenozīmē, ka dusmas un attiecības nav savienojamas. Es varu dusmoties, otrs var dusmoties uz mani, mēs izsakām savas dusmas, tās neuzkrājas un nedetonē. Tas palīdz mums turpināt attiecības godīgā, vienlīdzīgā veidā, kā tas ir, ar visiem priekiem un nepatikšanām, kas ir jebkurās attiecībās.
5. Dusmas ļauj ieņemt nostāju un cīnīties pretī.
Spēja aizsargāt savas intereses ir tieša dusmu dāvana. Dusmas ļauj nepieļaut nepareizu, mums nepiemērotu uzrunāt sevi, neatkarīgi no attiecību pakāpes ar agresoru un dzīves apstākļiem. Tas dod tiesības aizsargāt savu ķermeni un garu, spēju tikt skaidrībā, nostāties uz savu pozīciju, pieprasīt, cīnīties pretī.
Rezumējot, dusmu apspiešana sevī ir ceļš uz depresiju, jo mēs atņemam sev enerģiju. Dusmas ir labi izjust un apzināties, neatkarīgi no tā, kā mēs izvēlamies tās izpaust. Saprotot, ko dusmas mums saka, mēs vairāk izprotam savu iekšējo dzīvi un mācāmies rīkoties realitātē.
Mēs varam ne tikai skatīties uz savām dusmām kā uz postošu un nevaldāmu spēku, bet arī riskēt un iemācīties izmantot dusmu enerģiju, lai izpaustos, kustētos un izpaustos.