Pirms pāris gadiem televīzijas raidījumu vadītājs Andrejs Maksimovs izdeva savas pirmās grāmatas par psihofilozofiju, kuras bija izstrādājis aptuveni desmit gadus. Šī ir uzskatu un prakses sistēma, kas paredzēta, lai palīdzētu personai sarežģītā psiholoģiskā situācijā. Ar autoru runājām par to, uz ko balstās šī pieeja un kāpēc ir tik svarīgi dzīvot atbilstoši savām vēlmēm.
Psiholoģijas: Kas vispār ir psihofilozofija? Uz ko tas ir balstīts?
Andrejs Maksimovs: Psihofilozofija ir uzskatu, principu un prakšu sistēma, kas izveidota, lai palīdzētu cilvēkam veidot harmoniskas attiecības ar pasauli un ar sevi. Atšķirībā no vairuma psiholoģisko sistēmu tas ir adresēts nevis speciālistiem, bet visiem cilvēkiem. Respektīvi, kad pie jebkura no mums atnāk draugs, bērns, kolēģis ar savām psiholoģiskajām problēmām, psihofilozofija var palīdzēt.
To sauc tāpēc, ka katram no mums ir ne tikai psihe, bet arī filozofija – tas ir, kā mēs uztveram dažādas nozīmes. Katram sava filozofija: vienam galvenais ir ģimene, citam karjera, trešajam mīlestība, ceturtajam nauda. Lai palīdzētu grūtā stāvoklī nonākušam cilvēkam — šo terminu aizņēmos no izcilā padomju psihologa Leonīda Grimaka — ir jāsaprot viņa psihe un filozofija.
Kas jūs pamudināja izstrādāt šo koncepciju?
AM: Sāku to veidot, kad sapratu, ka 100% cilvēku ir viens otra psiholoģiskie konsultanti. Radi un draugi nāk pie katra no mums un lūdz padomu, kad ir problēmas attiecībās ar partneriem, bērniem, vecākiem vai draugiem, ar sevi, beidzot. Parasti šajās sarunās mēs paļaujamies uz savu pieredzi, kas nav taisnība.
Realitāte ir tā, kas mūs ietekmē, un mēs varam šo realitāti radīt, izvēlēties, kas mūs ietekmē un kas ne
Universālas pieredzes nevar būt, jo Kungs (vai Daba — kurš tuvāk) ir gabala meistars, katrs cilvēks ir individuāls. Turklāt mūsu pieredze bieži ir negatīva. Piemēram, šķirtās sievietes ļoti labprāt dod padomus, kā glābt ģimeni. Tāpēc es domāju, ka mums ir vajadzīga kaut kāda sistēma, kas — atvainojos par tautoloģiju — palīdzēs cilvēkiem palīdzēt cilvēkiem.
Un, lai rastu problēmas risinājumu, jums ir nepieciešams…
AM: ... ieklausīties savās vēlmēs, kuras — un tas ir ļoti svarīgi — nevajadzētu jaukt ar kaprīzēm. Kad cilvēks nāk pie manis ar to vai citu problēmu, tas vienmēr nozīmē, ka viņš vai nu nezina savas vēlmes, vai nevēlas — nevar, proti, nevēlas — dzīvot pēc tām. Psihofilozofs ir sarunu biedrs, kurš palīdz cilvēkam realizēt savas vēlmes un saprast, kāpēc viņš radījis tādu realitāti, kurā viņš ir nelaimīgs. Realitāte ir tā, kas mūs ietekmē, un mēs varam šo realitāti radīt, izvēlēties, kas mūs ietekmē un kas ne.
Vai varat sniegt konkrētu piemēru no prakses?
AM: Pie manis uz konsultāciju ieradās jauna sieviete, kura strādāja sava tēva uzņēmumā un dzīvoja ļoti labi. Viņu neinteresēja bizness, viņa gribēja būt māksliniece. Mūsu sarunas laikā noskaidrojās, ka viņa pilnībā apzinās – ja nepiepildīs savu sapni, viņas dzīve tiks nodzīvota veltīgi. Viņai vienkārši vajadzēja atbalstu.
Pirmais solis ceļā uz jaunu, mazāk pārtikušu dzīvi bija dārgas automašīnas pārdošana un budžeta modeļa iegāde. Tad mēs kopā sacerējām runu, kas bija adresēta manam tēvam.
Milzīgs skaits problēmu starp vecākiem un bērniem rodas tāpēc, ka vecāki nesaskata savā bērnā personību.
Viņa bija ļoti noraizējusies, baidījās no asi negatīvas reakcijas, taču izrādījās, ka tēvs pats redzēja, ka viņa cieš, dara nemīlamu lietu, un atbalstīja viņas vēlmē kļūt par mākslinieci. Pēc tam viņa kļuva par diezgan pieprasītu dizaineri. Jā, finansiāli viņa nedaudz zaudēja, bet tagad viņa dzīvo tā, kā vēlas, kā viņai “pareizi”.
Šajā piemērā mēs runājam par pieaugušo bērnu un viņa vecākiem. Kā ir ar konfliktiem ar maziem bērniem? Šeit psihofilozofija var palīdzēt?
AM: Psihofilozofijā ir sadaļa “Psihofilozofiskā pedagoģija”, par kuru esmu publicējis daudzas grāmatas. Galvenais princips: bērns ir cilvēks. Milzīgs skaits problēmu un nesaprašanās starp vecākiem un bērniem rodas tāpēc, ka vecāki nesaskata savā bērnā personību, neizturas pret viņu kā pret cilvēku.
Mēs bieži runājam par nepieciešamību mīlēt bērnu. Ko tas nozīmē? Mīlēt nozīmē prast sevi nostādīt viņa vietā. Un kad tu skauž par divcīšiem, un kad tu ieliec stūrī...
Jautājums, ko mēs bieži uzdodam psihologiem un psihoterapeitiem: vai ir nepieciešams mīlēt cilvēkus, lai praktizētu?
AM: Manuprāt, vissvarīgākais ir izrādīt patiesu interesi par cilvēkiem, pretējā gadījumā jums nevajadzētu mēģināt viņiem palīdzēt. Jūs nevarat mīlēt visus, bet jūs varat just līdzi visiem. Nav neviena cilvēka, sākot no bezpajumtniekiem un beidzot ar Anglijas karalieni, kuram naktī nebūtu par ko raudāt, kas nozīmē, ka visiem cilvēkiem ir vajadzīga līdzjūtība…
Psihofilozofija — psihoterapijas konkurente?
AM: Nekādā gadījumā. Pirmkārt, tāpēc, ka psihoterapija ir jāveic profesionāļiem, un psihofilozofija — es atkārtoju — ir adresēta visiem cilvēkiem.
Viktors Frankls visas neirozes iedalīja divos veidos: klīniskajā un eksistenciālajā. Psihofilozofs var palīdzēt cilvēkam ar eksistenciālu neirozi, tas ir, ar tiem gadījumiem, kad jārod dzīves jēga. Cilvēkam ar klīnisku neirozi jāvēršas pie speciālista — psihologa vai psihoterapeita.
Vai vienmēr ir iespējams izveidot harmoniskāku realitāti neatkarīgi no ārējiem apstākļiem?
AM: Protams, ja nav nepārvaramas varas apstākļu, piemēram, bads, karš, represijas, tas ir vieglāk izdarāms. Taču arī kritiskā situācijā ir iespējams radīt citu, pozitīvāku realitāti. Slavens piemērs ir Viktors Frankls, kurš patiesībā savu ieslodzījumu koncentrācijas nometnē pārvērta par psiholoģisko laboratoriju.