Vai smagu bēdu laikā ir iespējams piedzīvot prieku un laimi? Kā pārdzīvot konfliktus, kas neizzūd līdz ar tuvinieku aiziešanu, turpinot mūs traucēt un justies vainīgiem? Un kā iemācīties sadzīvot ar aizgājēju piemiņu — stāsta psihologi.
“Biroja kafejnīcā noklausījos asprātīgu sarunu starp divām blakus sēdošām sievietēm. Tas bija tieši tāds kodīgais humors, ko mēs ar mammu tik ļoti novērtējām. Šķita, ka mamma bija man pretī, un mēs sākām nevaldāmi smieties. Aleksandrai ir 37 gadi, pirms pieciem gadiem pēkšņi nomira viņas māte. Divus gadus skumjas, «asas kā dzelonis», neļāva viņai dzīvot normālu dzīvi. Beidzot pēc daudziem mēnešiem asaras beidzās, un, lai gan ciešanas nerimās, tās pārvērtās mīļotā cilvēka ārējās klātbūtnes sajūtā. «Jūtu, ka viņa ir man blakus, mierīga un dzīvespriecīga, ka mums atkal ir kopīgas lietas un noslēpumi., kas vienmēr bija un nepazuda līdz ar viņas nāvi, Aleksandra saka. Grūti saprast un izskaidrot. Manam brālim tas viss šķiet dīvaini. Lai gan viņš nesaka, ka esmu kā maza vai pat traka, viņš tā vien domā. Tagad es nevienam par to nesaku.»
Ne vienmēr ir viegli uzturēt kontaktus ar mirušajiem mūsu kultūrā, kur pēc iespējas ātrāk jāpārvar savas bēdas un atkal optimistiski jāskatās uz pasauli, lai netraucētu citiem. “Mēs esam zaudējuši spēju saprast mirušos, viņu esamību, raksta etnopsihologs Tobijs Neitans. "Vienīgā saikne, ko mēs varam atļauties veidot ar mirušajiem, ir sajust, ka viņi joprojām ir dzīvi. Bet citi bieži to uztver kā emocionālas atkarības un infantilisma pazīmi.1.
Garš ceļš uz pieņemšanu
Ja mēs varam sazināties ar mīļoto, sēru darbs ir padarīts. Katrs to dara savā tempā. "Nedēļas, mēnešus, gadus sērojošs cilvēks cīnīsies ar visām savām jūtām," skaidro psihoterapeite Nadīna Boteka.2. - Katrs šo periodu piedzīvo savādāk.: kādam skumjas nelaiž vaļā, citam ik pa laikam ripo — bet katram tās beidzas ar atgriešanos dzīvē.
"Ārējā prombūtne tiek aizstāta ar iekšējo klātbūtni"
Runa nav par zaudējuma pieņemšanu — principā nav iespējams piekrist mīļotā zaudējumam —, bet gan par notikušā pieņemšanu, apzināšanos, mācīšanos ar to sadzīvot. No šīs iekšējās kustības rodas jauna attieksme pret nāvi ... un pret dzīvi. "Ārējo prombūtni aizstāj ar iekšējo klātbūtni," turpina Nadīne Boteaka. "Un nepavisam ne tāpēc, ka mirušais mūs piesaista, ka sēras nav iespējams pārdzīvot vai ka ar mums kaut kas nav kārtībā."
Šeit nav vispārīgu noteikumu. “Katrs tiek galā ar savām ciešanām, cik vien spēj. Ir svarīgi ieklausīties sevī, nevis “labos padomos”, brīdina Nadīna Botēka. — Galu galā sērojošajam saka: neglabā visu, kas atgādina mirušo; vairs nerunā par viņu; ir pagājis tik daudz laika; dzīve turpinās... Tās ir maldīgas psiholoģiskas idejas, kas izraisa jaunas ciešanas un vairo vainas un rūgtuma sajūtu.
Nepilnīgas attiecības
Vēl viena patiesība: konflikti, pretrunīgas jūtas, ko piedzīvojam saistībā ar cilvēku, ar viņu nepazūd. "Viņi dzīvo mūsu dvēselē un kalpo kā nepatikšanas avots," apstiprina psiholoģe un psihoanalītiķe Marija Frederika Bakē. Dumpīgi pusaudži, kuri zaudē vienu no vecākiem, šķirti laulātie, no kuriem viens mirst, pieaugušais, kurš no jaunības uzturēja naidīgas attiecības ar māsu, kura nomira...
“Kā sakari ar dzīviem cilvēkiem: attiecības būs īstas, labas un mierīgas, kad sapratīsim un pieņemsim aizgājēja nopelnus un trūkumus”
Kā pārdzīvot pretrunīgu jūtu uzplūdu un nesākt sevi vainot? Bet šīs sajūtas dažreiz nāk. "Dažreiz sapņu aizsegā, kas uzdod sarežģītus jautājumus," skaidro psiholoģe. — Negatīva vai pretrunīga attieksme pret mirušo var izpausties arī neizprotamas slimības vai dziļu skumju veidā. Nevarot noteikt savu ciešanu avotu, cilvēks daudzkārt var meklēt palīdzību bez rezultātiem. Un psihoterapijas vai psihoanalīzes rezultātā kļūst skaidrs, ka ir jāstrādā pie attiecībām ar mirušo, un klientam tas visu maina.
Vital enerģija
Saistībām ar mirušajiem ir tādas pašas īpašības kā sakariem ar dzīvajiem.: attiecības būs īstas, labas un mierīgas, kad sapratīsim un pieņemsim aizgājēja nopelnus un trūkumus un pārdomāsim savas jūtas pret viņiem. "Tas ir paveiktā sēru darba auglis: mēs no jauna aplūkojam attiecību elementus ar mirušo un nonākam pie secinājuma, ka esam saglabājuši viņa atmiņā kaut ko tādu, kas ļāvis vai joprojām ļauj mums sevi veidot," saka Māra. - Frederiks Bakē.
Tikumi, vērtības, dažkārt pretrunīgi piemēri — tas viss rada vitālu enerģiju, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. "Mana tēva godīgums un cīņasspars paliek manī kā dzīvības motors," liecina 45 gadus vecais Filips. "Viņa nāve pirms sešiem gadiem mani pilnībā kropļoja. Dzīve ir atgriezusies kad sāku just, ka manī izpaužas viņa gars, viņa vaibsti.
1 T. Neitans “Jaunā sapņu interpretācija”), Odila Džeikoba, 2011.
2 N.Beauthéac «Simts atbildes uz jautājumiem par sērām un bēdām» (Albins Mišels, 2010).