Kā izkļūt no šoka traumas: psihodrāmas pieredze

Garā zilacainā blondīne skatās uz mani ar ledainu skatienu. Aukstums mani caururbj, un es atkāpjos. Bet šī ir pagaidu atkāpe. Es atgriezīšos. Es gribu izglābt Kai, izkausēt viņa sasalušo sirdi.

Tagad es esmu Gerda. Piedalos psihodrāmā pēc Andersena Sniega karalienes sižeta. Viņu vada Marija Vernika.

Tas viss notiek XXIV Maskavas psihodramatiskajā konferencē.

“Mēs izspēlēsim Andersena pasaku kā paplašinātu iekšējās dzīves metaforu,” Marija Vernika mums, viņas darbnīcas dalībniecēm, kas pulcējās vienā no Maskavas Valsts pedagoģiskās universitātes auditorijām, kur notiek konference, paskaidroja. "No psiholoģijas viedokļa pasaka parāda, kas notiek psihē šoka traumas laikā un kas palīdz ceļā uz dziedināšanu."

Mēs, dalībnieki, esam kādi divdesmit cilvēki. Vecumi ir dažādi, ir gan skolēni, gan pieaugušie. Ir arī citu darbnīcu vadītāji, kuri ieradās iepazīties ar kolēģa pieredzi. Es viņus atpazīstu pēc īpašajām nozīmītēm. Manējais tikai saka "dalībnieks".

Pasaka kā metafora

“Katra loma – sastingusi Kai, drosmīgā Gerda, aukstā karaliene – atbilst kādai no mūsu personības daļām,” skaidro Marija Vernika. Bet viņi ir izolēti viens no otra. Un tāpēc šķiet, ka mūsu personība ir sadalīta atsevišķās daļās.

Lai mēs atrastu integritāti, mūsu pusēm ir jāiesaistās dialogā. Mēs visi kopā sākam atcerēties galvenos pasakas notikumus, un vadītājs mums atšifrē to metaforisko nozīmi.

"Sākumā," Marija Vernika skaidro, "Gerda labi nesaprot, kas notika ar Kaju. Dodoties ceļojumā, meitene atceras zaudēto daļu — dzīves prieku un pilnību, kas ar viņu saistās... Tad Gerda piedzīvo vilšanos prinča un princeses pilī, nāvējošas šausmas mežā ar laupītājiem... Jo pilnīgāk viņa izdzīvo savas jūtas un jo ciešāka saskarsme ar pieredzi, jo stiprāka un nobriedušāka tā kļūst.”

Tuvojoties pasakas beigām, starp lapzemiešiem un somiem mēs Gerdu redzam pavisam savādāk. Somiete izrunā atslēgas vārdus: “Stiprāku nekā viņa ir, es nevaru viņu padarīt. Vai jūs neredzat, cik liels ir viņas spēks? Vai jūs neredzat, ka viņai kalpo gan cilvēki, gan dzīvnieki? Galu galā viņa apstaigāja pusi pasaules basām kājām! Nav mūsu uzdevums aizņemties viņas spēkus! Spēks ir viņas mīļajā, nevainīgajā mazuļa sirdī.»

Mēs izspēlēsim drāmas pēdējo ainu — Kai atgriešanos, viņa zaudēto daļu.

Kā izvēlēties savu lomu

"Izvēlieties jebkuru varoni," turpina Marija Vernika. — Ne vienmēr tas, kas jums patīk visvairāk. Bet par ko jūs tagad vēlaties kļūt kādu laiku.

• Izvēloties Kaya, uzzini, kas tev palīdz atkausēt, kādi vārdi un darbības sasaucas ar tevi.
• sniega karaliene — uzziniet, kādi argumenti nepieciešami, lai atslābinātu kontroli vai aizsardzību, ļaujiet sev justies nogurušam un atpūsties.
• Gerdu Uzziniet, kā sazināties ar savām jūtām.
• Jūs varat izvēlēties lomu Autore un mainīt notikumu gaitu.

Izvēlos Gerdas lomu. Tajā ir nemiers, vēlme doties tālā ceļojumā un apņēmība. Un tajā pašā laikā cerība atgriezties mājās un vēlme sajust mīlestību, ko dzirdu sevī. Es neesmu viens: vēl pieci no grupas izvēlas šo lomu.

Psihodrāma atšķiras no teātra izrādes. Šeit vienas lomas izpildītāju skaits nav ierobežots. Un dzimumam nav nozīmes. Kaeviešu vidū ir tikai viens jaunietis. Un sešas meitenes. Bet starp Sniega karalienēm ir divi vīrieši. Šie karaļi ir skarbi un neieņemami.

Neliela daļa dalībnieku uz brīdi pārtop par eņģeļiem, putniem, prinčiem-princesēm, Briežiem, Mazo Laupītāju. "Tās ir resursu lomas," saka saimnieks. "Jūs varat lūgt viņiem palīdzību spēles laikā."

Katras lomas izpildītājiem ir atvēlēta sava vieta skatītāju vidū. Dekorācijas veidotas no krāsainām šallēm, krēsliem un citiem improvizētiem līdzekļiem. Sniega karalienes veido troni no krēsla, kas novietots uz galda, un ziliem zīda pārvalkiem.

Gerdas zonu iezīmējam ar zaļu plīša audumu, saulaini oranžiem un dzelteniem šallēm. Kāds ar mīlestību nomet zem kājām krāsainu šalli: atgādinājums par zaļu pļavu.

Izkausē ledu

"Gerda ieiet Sniega karalienes kamerās," norāda akcijas vadītājs. Un mēs, piecas Gerdas, tuvojamies Tronim.

Jūtos rāpojoši, pār muguru pārskrien vēsums, it kā es tiešām būtu iekāpusi ledus pilī. Gribētos nekļūdīties lomā un iegūt pārliecību un spēku, kā man tik ļoti pietrūkst. Un tad es uzduros zilacainas blondas skaistules caururbjoši aukstajam skatienam. Man kļūst neērti. Kai ir noskaņots - daži ir naidīgi, daži ir skumji. Viens (viņa lomu spēlē meitene) novērsās no visiem, ar seju pret sienu.

"Atsaucieties uz jebkuru Kai," iesaka saimnieks. — Atrodi vārdus, kas liks viņam «sasildīties». Uzdevums man šķiet diezgan izpildāms. Entuziasma uzplūdā izvēlos «grūtāko» — to, kurš novērsās no visiem.

Saku vārdus, kas pazīstami no bērnu filmas: «Ko tu te dari, Kai, te ir tik garlaicīgi un auksti, un mājās ir pavasaris, putni dzied, koki uzziedējuši — ejam mājās.» Bet cik nožēlojami un nevarīgi viņi man tagad šķiet! Kai reakcija man ir kā auksta ūdens vanna. Viņš dusmojas, krata galvu, aizbāž ausis!

Citi Gerdi sacentās savā starpā, lai pārliecinātu kaevu, bet ledus puikas neatlaidīgi, un nopietni! Viens ir dusmīgs, otrs īgns, trešais pamāj ar roku, protestējot: “Bet es arī šeit jūtos labi. Kāpēc atstāt? Šeit ir mierīgi, man ir viss. Ej prom, Gerda!

Šķiet, ka viss ir pagājis. Bet prātā nāk frāze, ko dzirdēju psihoterapijā. "Kā es varu jums palīdzēt, Kai?" es jautāju pēc iespējas līdzjūtīgi. Un pēkšņi kaut kas mainās. Viens no «puikām» ar gaišu seju pagriežas pret mani un sāk raudāt.

Spēku konfrontācija

Pienākusi kārta Sniega karalienēm. Konfrontācija ieiet izšķirošajā fāzē, un jūtu līmenis šajā kārtā ir ļoti augsts. Viņi Gerdai izsaka bargu aizrādījumu. “Akrišu” valdonīgais skatiens, stingrā balss un poza patiešām ir honorāra vērta. Man rūgti liekas, ka viss tiešām ir bezjēdzīgi. Un es atkāpjos zem blondīnes skatiena.

Bet no manas dvēseles dziļumiem pēkšņi nāk vārdi: "Es jūtu tavu spēku, es to atpazīstu un atkāpjos, bet es zinu, ka esmu arī stiprs." "Tu esi bezkaunīgs!" viena no karalienēm pēkšņi iekliedzas. Nez kāpēc tas mani iedvesmo, es garīgi pateicos viņai par to, ka viņa redz drosmi manā apsaldētajā Gerdā.

Dialogs

Dialogi ar Kai atsāk. "Kas ar tevi notiek, Kai?!" viens no Gerds kliedz izmisuma pilnā balsī. "Beidzot!" saimnieks smaida. Pie mana neiekarotā «brāļa» piesēžas «vārdabrālis» pēc lomas. Viņa kaut ko iečukst viņam ausī, maigi noglāsta viņa plecus, un spītīgais sāk atkust.

Beidzot Kai un Gerda apskaujas. Viņu sejās sāpju, ciešanu un lūgšanu sajaukumu nomaina patiesas pateicības, atvieglojuma, prieka, triumfa izpausme. Brīnums notika!

Arī citos pāros notiek kaut kas maģisks: Kai un Gerda kopā staigā pa zāli, apskauj viens otru, raud vai sēž, skatoties viens otram acīs.

Iespaidu apmaiņa

"Ir pienācis laiks apspriest visu, kas šeit notika," aicina saimnieks. Mēs, vēl karsti, apsēžamies. Es joprojām nevaru atjēgties — manas jūtas bija tik spēcīgas, patiesas.

Dalībnieks, kurš manī atklāja nekaunību, pienāk pie manis un, man par pārsteigumu, pateicas: "Paldies par nekaunību - galu galā es to jutu sevī, tas bija par mani!" Es viņu silti apskauju. "Jebkuru enerģiju, kas dzimst un izpaužas spēles laikā, var piesavināties jebkurš tās dalībnieks," skaidro Marija Vernika.

Pēc tam dalāmies iespaidos viens ar otru. Kā Kai jutās? saimnieks jautā. "Protesta sajūta: ko viņi visi no manis gribēja?!" — atbild dalībnieks, kurš izvēlējās zēna lomu-Kai. "Kā jutās Sniega karalienes?" “Šeit ir jauki un mierīgi, pēkšņi kāda Gerda pēkšņi iebrūk un sāk kaut ko prasīt un trokšņot, tas ir vienkārši briesmīgi! Ar kādām tiesībām viņi manī ielaužas?!”

“Mana” Kai atbilde: “Es jutu šausmīgu aizkaitinājumu, dusmas! Pat dusmas! Es gribēju izpūst visu apkārt! Tāpēc, ka viņi ar mani līda kā ar mazu, nevis kā ar līdzvērtīgu un pieaugušu personību.

"Bet kas jūs aizkustināja un lika atvērties otram?" jautā Marija Vernika. “Viņa man teica: aizbēgsim kopā. Un tas bija tā, it kā kalns būtu nocelts no maniem pleciem. Tā bija draudzīga, tā bija saruna uz līdzvērtīgiem pamatiem un pat aicinājums uz seksu. Es jutu vēlmi saplūst ar viņu!”

Atjaunot kontaktu

Kas man bija svarīgs šajā stāstā? Es atpazinu savu Kai — ne tikai to, kas bija ārpusē, bet arī to, kas slēpjas manī. Mans dusmīgais dvēseles palīgs Kai skaļi izteica jūtas, kuras es dzīvē tik slikti apzinos, visas manas apspiestās dusmas. Nav nejaušība, ka es intuitīvi metos pie dusmīgākā zēna! Pateicoties šai tikšanās reizei, man notika sevis atpazīšana. Tilts starp manu iekšējo Kai un Gerdu ir nolikts, viņi var sarunāties viens ar otru.

“Šī Andersena metafora vispirms ir par kontaktu. Marija Vernika saka — Īsta, silta, cilvēciska, uz līdzvērtīgiem pamatiem, caur sirdi — šī ir vieta, kur izkļūt no traumas. Par Sazinieties ar lielo burtu — ar savām pazaudētajām un jaunatrastajām daļām un vispār starp cilvēkiem. Manuprāt, tikai viņš mūs glābj, lai kas ar mums arī notiktu. Un tas ir šoka traumas pārdzīvojušo ceļa uz dziedināšanu sākums. Lēni, bet uzticami.»