Mammai jābūt klāt, mammai jāpabaro, jāģērbjas, jāliek gulēt, mammai… Bet vai viņai vajadzētu? Klīniskā psiholoģe Inga Grīna stāsta par savu mātes pieredzi jaunā un nobriedušā vecumā.
Manu dēlu vecuma starpība ir 17 gadi. Man ir 38 gadi, jaunākajam bērnam ir 4 mēneši. Tā ir pieaugušo māte, un katru dienu es neviļus salīdzinu sevi šad un tad.
Tad man visur vajadzēja būt laikā un nezaudēt seju. Precējies un drīz dzemdē bērnu. Piedzemdējusi īsti nevar viņu auklēt, jo jāpabeidz mācības. Universitātē savu īso atmiņu sasprindzinu no miega trūkuma, un mājās ar dēlu trīs maiņās dežurē radi. Jums jābūt labai mātei, studentei, sievai un saimniecei.
Diploms strauji kļūst zils, visu laiku kauns. Atceros, kā vīramātei vienas dienas laikā izmazgāju visas pannas, lai viņa redzētu, cik es esmu tīra. Neatceros, kāds tolaik bija mans dēls, bet šīs pannas atceros sīki. Pēc iespējas ātrāk jādodas gulēt, lai pabeigtu diplomu. Ātri pārejiet uz parasto ēdienu, lai dotos uz darbu. Naktīs viņa pamāj ar krūts sūkņa ritmisku dūkoņu, lai turpinātu barot bērnu ar krūti. Es ļoti centos un mocījos no kauna, ka man nepietiek, jo visi saka, ka māte ir laime, un mana māte ir hronometrs.
Tagad saprotu, ka esmu nonākusi pretrunīgu prasību varā pret mātēm un sievietēm kopumā. Mūsu kultūrā viņiem (mums, man) ir jāpiedzīvo laime no pašaizliedzības. Izdarīt neiespējamo, apkalpot visus apkārtējos, būt vienmēr jaukiem. Vienmēr. Zirgu būdas.
Patiesība ir tāda, ka rutīnas varoņdarbā nav iespējams justies labi, jums ir jāimitē. Izlikties, lai neredzamie kritiķi neko nezinātu. Gadu gaitā esmu to sapratis. Ja es varētu nosūtīt vēstuli savam divdesmit gadus vecajam es, tajā būtu teikts: “Neviens nemirs, ja tu sāksi rūpēties par sevi. Katru reizi, kad skrienat mazgāties un berzēties, novelciet no kakla «vairākumu» baltā mētelī. Tu neko neesi parādā, tas ir iedomāts.»
Būt pieaugušai mammai nozīmē nekur nesteigties un nevienam neziņot. Paņemiet mazuli rokās un apbrīnojiet. Kopā ar vīru dziediet viņam dziesmas, muļķojieties. Izgudrojiet dažādus maigus un smieklīgus segvārdus. Pastaigājoties, sarunājieties ar ratiņiem zem garāmgājēju acīm. Vilšanās vietā piedzīvo lielu līdzjūtību un pateicību bērnam par viņa paveikto darbu.
Būt mazulim nav viegli, un tagad man ir pietiekami daudz pieredzes, lai to saprastu. Es esmu kopā ar viņu, un viņš man neko nav parādā. Izrādās, tikai mīlēt. Un līdz ar pacietību un izpratni par zīdaiņa vajadzībām es saņemu lielāku atzinību un cieņu pret savu vecāko dēlu. Viņš nav vainīgs, cik grūti man bija ar viņu. Es rakstu šo tekstu, un man blakus sapnī mēreni elpo mans jaunākais dēls. Es darīju visu.