Mēs bieži domājam, ka vizīte pie psihoterapeita ir pārāk garš stāsts, kas var ievilkties mēnešiem vai gadiem. Patiesībā tā nav. Lielāko daļu mūsu problēmu var atrisināt tikai dažu sesiju laikā.
Daudzi no mums psihoterapijas seansu iztēlojas kā spontānu sarunu par jūtām. Nē, tas ir strukturēts laika posms, kura laikā terapeits palīdz klientiem atrisināt viņu problēmas, līdz viņi iemācās ar tām tikt galā paši. Vairumā gadījumu uzdevums tiek sasniegts, un tas ne vienmēr prasa vairākus gadus.
Pētījumi liecina, ka lielākajai daļai problēmu nav nepieciešama ilgstoša, vairāku gadu terapija. Viskonsinas-Medisonas universitātes psihologs Brūss Vopolds saka: "Jā, daži klienti vēršas pie terapeiti hronisku slimību, piemēram, depresijas, dēļ, taču ir arī daudzas tādas, kuras nav tik grūti atrisināt (piemēram, konflikts darbā)."
Psihoterapiju šādos gadījumos var salīdzināt ar vizītēm pie ārsta: pieraksti vizīti, iegūsti noteiktus rīkus, kas palīdzēs tikt galā ar problēmām, un tad aizej.
"Daudzos gadījumos pietiek ar divpadsmit sesijām, lai panāktu pozitīvu efektu," piekrīt Džo Parks, ASV Nacionālās uzvedības zinātņu padomes vecākais medicīnas padomnieks. Pētījumā, kas publicēts American Journal of Psychiatry, norādīts vēl zemāks rādītājs: vidēji psihoterapeita klientiem pietika ar 8 seansiem.1.
Visizplatītākais īslaicīgās psihoterapijas veids ir kognitīvā uzvedības terapija (CBT).
Pamatojoties uz domāšanas modeļu labošanu, tas ir izrādījies efektīvs daudzu psiholoģisku problēmu risināšanai, sākot no trauksmes un depresijas līdz ķīmiskajai atkarībai un pēctraumatiskā stresa traucējumiem. Psihoterapeiti var arī apvienot CBT ar citām metodēm, lai sasniegtu rezultātus.
"Ir nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai nonāktu pie problēmas saknes," piebilst Kristija Beka, Pensilvānijas štata koledžas psihoterapeite. Savā darbā viņa izmanto gan CBT, gan psihoanalītiskās metodes, lai risinātu dziļākas problēmas, kas izriet no bērnības. Lai atrisinātu tīri situācijas problēmu, pietiek ar dažām sesijām, ”viņa saka.
Sarežģītāki, piemēram, ēšanas traucējumi, jāstrādā gadiem ilgi.
Jebkurā gadījumā, pēc Brūsa Vopolda domām, visefektīvākie psihoterapeiti ir tie, kuriem ir labas savstarpējās saskarsmes prasmes, tajā skaitā tādas īpašības kā spēja iejusties, spēja klausīties, spēja izskaidrot klientam terapijas plānu. Sākotnējā terapijas fāze klientam var būt sarežģīta.
"Mums ir jāapspriež dažas nepatīkamas, sarežģītas lietas," skaidro Brūss Vopolds. Tomēr pēc dažām sesijām klients sāks justies labāk. Bet, ja atvieglojums nenāk, tas ir jāapspriež ar terapeitu.
"Arī terapeiti var kļūdīties," saka Džo Parks. “Tāpēc ir tik svarīgi kopīgi definēt mērķi un pēc tam pārbaudīt pret to, piemēram: uzlabot miegu, iegūt motivāciju enerģiski veikt ikdienas darbus, uzlabot attiecības ar mīļajiem. Ja viena stratēģija nedarbojas, cita var.
Kad beigt terapiju? Saskaņā ar Christy Beck teikto, abām pusēm šajā jautājumā parasti ir viegli panākt vienprātību. "Manā praksē tas parasti ir abpusējs lēmums," viņa saka. "Es neliedzu klientam palikt terapijā ilgāk, nekā nepieciešams, bet viņam tam ir jānobriest."
Tomēr dažreiz klienti vēlas turpināt terapiju pat pēc tam, kad ir atrisinājuši vietējo problēmu, ar kuru viņi ieradās. "Tas notiek, ja cilvēkam šķiet, ka psihoterapija palīdz viņam saprast sevi, veicina viņa iekšējo izaugsmi," skaidro Kristija Beka. "Bet tas vienmēr ir klienta personisks lēmums."
1 The American Journal of Psychiatry, 2010, sēj. 167, № 12.