Saturs
Es vienmēr esmu bijis neatkarīgs un pašpietiekams. Bērnībā drīzāk pēc nepieciešamības, pieaugušā pēc izvēles. 6 gadu vecumā pirms skolas gatavoju sev brokastis, jau no 1.klases pildīju mājasdarbus patstāvīgi. Vispār parasta bērnība vecākiem, kuri paši uzauguši grūtā kara laikā. Nobeigumā, uz veselību! Esmu neatkarīga, un kā medaļas otra puse es nezinu, kā lūgt palīdzību. Turklāt, ja viņi piedāvā man palīdzēt, es ar dažādiem ieganstiem atsakos. Tāpēc ar lielu iekšējo pretestību ņēmu palīgā vingrinājumu no attāluma uz darbu.
Sākumā es aizmirsu lūgt palīdzību. Es atjēdzos pēc šādas situācijas: braucu liftā ar kaimiņu, viņš man jautāja, kurā stāvā esmu, domādams nospiest vajadzīgā stāva pogu. Pateicos viņam un piespiedos. Pēc manas izdarības vīrietim bija ļoti dīvaina sejas izteiksme. Kad ienācu dzīvoklī, apjauta — kaimiņš man piedāvāja palīdzēt, un viņa izpratnē tas bija labas formas noteikums, piemēram, ļaut sievietei iet pa priekšu vai piedāvāt viņai krēslu. Un es feministe atteicos. Toreiz es par to pārdomāju un nolēmu nopietni ķerties pie palīdzības vingrinājuma.
Sāku lūgt palīdzību mājās no vīra, veikalā, ielās, pie draugiem un paziņām. Pats pārsteidzošākais ir tas, ka mana eksistence kļuva patīkamāka: vīrs uzkopa vannas istabu, ja prasīju, uzvārīja kafiju pēc mana lūguma, izpildīja citus lūgumus. Biju gandarīta, sirsnīgi un sirsnīgi pateicos savam vīram. Izrādījās, ka mana lūguma izpilde vīram ir iemesls rūpēties par mani, paust savu mīlestību pret mani. Un rūpes ir vīra galvenā mīlestības valoda. Līdz ar to mūsu attiecības ir kļuvušas siltākas un labākas. Uzrunājot garāmgājēju ar smaidu un skaidru lūguma formulējumu, rodas vēlme palīdzēt, un cilvēki labprāt parāda ceļu vai kā to vai citu māju atrast. Kad braukāju pa Eiropas vai ASV pilsētām, cilvēki ne tikai skaidroja, kā līdz vietai nokļūt, bet reizēm tiešām aiz rokas veda uz pareizo adresi. Gandrīz visi uz lūgumiem atbild ar pozitīvu reakciju un palīdz. Ja cilvēks nevar palīdzēt, tas ir tikai tāpēc, ka viņš patiešām nevar.
Sapratu, ka var un vajag lūgt palīdzību. Tiku vaļā no mulsuma, palīdzību piedošu pārliecinoši, ar laipnu smaidu. Devies žēl sejas izteiksme pēc pieprasījuma. Viss augstāk minētais ir tikai nelieli bonusi par palīdzību, ko saņēmu no citiem ☺
Strādājot pie vingrinājuma, es sev izstrādāju dažus principus:
1. Skaļi iesniedziet pieprasījumu.
“Lai to izdarītu, vispirms ir jāizdomā, kas ir vajadzīgs, kāda palīdzība ir vajadzīga. Var noderēt apsēsties un mierīgi padomāt, ko man vajag, ko vēlos pajautāt.
Bieži gadās, ka cilvēki jautā: "Kā es varu palīdzēt?" un atbildot es nomurminu kaut ko nesaprotamu. Rezultātā tie nepalīdz.
— Tieši lūgt palīdzību, nevis mētāties ar manipulācijām (īpaši ar mīļajiem).
Piemēram: "dārgais, lūdzu, iztīriet vannas istabu, man ir grūti to izdarīt fiziski, tāpēc es vēršos pie tevis, tu esi stiprs ar mani!" vietā "Ak, mūsu vannas istaba ir tik netīra!" un izteiksmīgi paskatās uz savu vīru, velkot deg sarkanu līniju pāri viņas pierei: “Beidzot iztīri šo nolādēto vannu! . Un tad arī apvainojās, ka vīrs nesaprot un neprot nolasīt manas domas.
2. Jautājiet pareizos apstākļos un no īstās personas.
Es, piemēram, neprasīšu pārvietot mēbeles vai iznest atkritumus vīram, kurš tikko atnācis no darba, izsalcis un noguris. No rīta palūgšu vīram paķert atkritumu maisu, sestdienas rītā palūgšu pārvietot mēbeles.
Vai arī es šuju sev kleitu, un man ir jāsaskaņo apakšā (atzīmējiet vienādu attālumu no grīdas uz apakšmalas). Vienai pašai to kvalitatīvi izdarīt ir ļoti grūti, jo pielaikojot kleitu es to uzvilku, un mazākais sasvērums uzreiz izkropļo attēlu. Es lūgšu palīdzēt draugam, nevis savam vīram.
Acīmredzot kritiskos apstākļos, piemēram, ja es slīkstu jūrā, es izsaukšu palīdzību ikvienam, kurš ir tuvumā. Un, ja apstākļi ļaus, es izvēlēšos īsto brīdi un īsto cilvēku.
3. Esmu gatavs tam, ka man nepalīdzēs tādā formātā, kādu es gaidu.
Ļoti bieži mēs atsakāmies no palīdzības, jo «ja gribi, lai labi izdodas, dari pats!». Jo skaidrāk izteikšu savu lūgumu, kādā un kā tieši man vajadzīga palīdzība, jo lielākas iespējas iegūt to, ko vēlos. Tāpēc ir īpaši svarīgi skaidri formulēt savu pieprasījumu. Un es uztveru viegli, ja mani radinieki to darīja savā veidā (sveicināti vingrinājumā “Mierīga klātbūtne”). Ja tuvinieki manu lūgumu izpildīja savā veidā, atceros Oskara Vailda frāzi “Nešauj pianistu, viņš spēlē, kā māk”, ko, pēc viņa vārdiem, viņš redzējis vienā no Amerikas Mežonīgo Rietumu saloniem. Un man uzreiz gribas viņus apskaut. Viņi tik ļoti centās!
Starp citu, es nelūdzu savam vīram palīdzēt sašūtai kleitai pielīdzināt dibenu, jo vienreiz jau prasīju un beigās bija jāvēršas pēc palīdzības pie draudzenes. Un pirmo un vienīgo reizi viņa pateicās vīram un noskūpstīja ar vārdiem "Tu esi tik brīnišķīgs!"
4. Gatavs neveiksmei.
Daudzi baidās no noraidījuma. Viņi atteicās nevis tāpēc, ka es nebūtu labs, bet gan tāpēc, ka cilvēkam nebija iespējas. Citos apstākļos viņš noteikti man palīdzētu. Un labi, ja uzreiz atsakās, citādi tērēsi laiku pierunāšanai, un tad izrādās, ka viņi tik un tā nepalīdzēs vai izdarīs tā, ka nevajag par velti. Un atteikuma gadījumā jūs varat nekavējoties atrast citu.
5. Sirsnīgi pateicīgs par palīdzību.
Ar siltu smaidu, neatkarīgi no palīdzības apjoma, izsaku pateicību par palīdzību. Pat ja viņi saka: “Nāc, tas ir muļķības! kāpēc vēl jums ir vajadzīgi draugi / es / vīrs (pasvītrot atbilstoši)? Paldies jebkurā gadījumā, neuztveriet palīdzību kā pašsaprotamu. Galu galā cilvēks manā vietā kaut ko izdarīja, iztērēja laiku, pūles, kādus citus resursus. Tas ir atzinības un pateicības vērts.