Bērns neizaug par cilvēku pats no sevis, vecāki ir tie, kas padara bērnu par cilvēku. Bērns piedzimst bez pašreizējās dzīves pieredzes, viņš ir gandrīz tīrs informācijas nesējs, kurš tikai sāk pierakstīt un izskaidrot sev visu, kas notiek apkārt. Un tieši paši vecāki ir pirmie, kurus piefiksē mazais cilvēks, un lielākajai daļai cilvēku tieši vecāki kļūst un paliek bērnam svarīgākie cilvēki uz mūžu.
Vecāki nodrošina bērnam apstākļus izdzīvošanai un komfortam. Vecāki iepazīstina bērnu ar pasauli, izskaidrojot viņam gandrīz visus šīs pasaules likumus. Vecāki māca savu bērnu ar enerģiju. Vecāki nosaka bērna dzīves vadlīnijas un pirmos mērķus. Vecāki viņam kļūst par atsauces grupu, ar kuras palīdzību viņš salīdzina savu dzīvi, un, kad mēs izaugam, mēs joprojām balstāmies (vai atbaidām) no vecāku pieredzes, ko esam iemācījušies. Izvēlamies vīru vai sievu, audzinām bērnus, veidojam ģimeni, balstoties uz pieredzi, kas gūta pie vecākiem.
Vecāki uz visiem laikiem paliek bērna un pēc tam pieaugušā prātā attēlu un uzvedības modeļu veidā. Attieksmes veidā gan pret sevi, gan apkārtējiem, bērnībā mācītu aizvainojumu, baiļu un ierastās bezpalīdzības jeb ierastās pašapziņas, dzīvesprieka un stingras uzvedības veidā.
To māca arī vecāki. Piemēram, tētis mācīja bērnam mierīgi, bez čīkstēšanas, tikties ar dzīves grūtībām. Tētis mācīja iet gulēt un celties laicīgi, pildīt vingrojumus, uzliet sev aukstu ūdeni, pārvaldīt savus “gribu” un “negribu” ar “must” palīdzību. Viņš rādīja piemēru, kā pārdomāt darbības un pārvarēt jauna sākuma diskomfortu, piedzīvot “augsto” no labi padarīta darba, strādāt katru dienu un būt noderīgam. Ja bērnu audzināja šāds tētis, maz ticams, ka bērnam būs grūtības ar motivāciju un gribu: tēva balss kļūs par bērna iekšējo balsi un viņa motivāciju.
Vecāki burtiski kļūst par cilvēka personības un apziņas daļu. Ikdienā mēs ne vienmēr pamanām sevī šo svēto trīsvienību: “Es esmu mamma un tētis”, taču tā vienmēr mīt mūsos, sargājot mūsu integritāti un psiholoģisko veselību.
Jā, vecāki ir dažādi, bet lai kādi viņi būtu, tie ir tie, kas mūs radīja tādus, kādus mēs uzaugām, un, ja necienām savus vecākus, mēs necienām viņu radošuma produktu — sevi. Kad mēs pienācīgi negodinām savus vecākus, mēs vispirms negodinām sevi. Ja mēs strīdamies ar saviem vecākiem, mēs strīdamies, pirmkārt, paši ar sevi. Ja mēs viņiem nedodam pienācīgu cieņu, mēs nepiešķiram sev nozīmi, mēs necienam sevi, mēs zaudējam savu iekšējo cieņu.
Kā spert soli pretī saprātīgai dzīvei? Jums jāsaprot, ka jebkurā gadījumā vecāki vienmēr būs ar jums. Viņi dzīvos tevī, gribi vai negribi, un tāpēc labāk dzīvot ar viņiem mīlestībā. Mīlestība pret vecākiem ir miers jūsu dvēselē. Piedod viņiem to, kas ir jāpiedod, un kļūsti par tādu vai tādu, kādu tavi vecāki sapņoja tevi redzēt.
Un, iespējams, ir par vēlu mainīt vecākus. Vecāki ir tikai cilvēki, viņi nav ideāli, dzīvo tā, kā prot un dara, ko var. Un, ja viņiem neveicas labāk, dariet to pats. Ar viņu palīdzību jūs ienācāt šajā pasaulē, un šī pasaule ir pateicības vērta! Dzīve ir pateicības vērta, tāpēc - visu labāko dari pats. Jūs varat!