Mans tēvs nomira ilgi un smagi. Dēls par viņu pašaizliedzīgi rūpējās, bija gan medmāsa, gan medmāsa. Kāpēc viņš tagad vaino sevi? Par to, ka visu laiku steidzās, lai gan tēva pēdējās dienas un stundas piespieda viņu piebremzēt. Cik reizes tēvs jautāja: "Dēls, pasēdi vēl mazliet!" "Laiks!" viņš atbildēja. Un viņš aizbēga.
Pie ārsta — pēc jaunas receptes, uz aptiekām pazudušo zāļu vai pieaugušo autiņbiksīšu meklējumos, uz kādu steidzamu tikšanos. Darbs prasīja arī uzmanību, laiku, kontaktu ar klientiem. Vecais vīrs dažreiz pat sāka viņu kaitināt ar savu uzmanību uz slimību un nāvi, nevēlēšanos iekļūt dēla apstākļos. Bet viņam nebija spēka.
Un tagad viņa dēlam pēkšņi kļuva skaidrs, ka, iespējams, viņš nav izpildījis savu galveno pienākumu. Nevis medmāsa vai medmāsa, bet dēls. Skopojies ar sarunu. Vissvarīgākajos brīžos viņš atstāja tēvu vienu. Jārūpējas ne tikai par ķermeni, bet arī par dvēseli. Tomēr viņam tam nepietika laika. Laiks un garīgais spēks. Pēc Ahmatovas teiktā, viņu apsēdis ātruma dēmons. Tēvs pa dienu bieži aizmiga. Un viņš aizgāja gulēt agri. Tad viņš varētu izdarīt visu nepieciešamo. Taču satraukums par to, ka netiek laikā vai vēlme tikt laikā, viņu dzināja visu laiku. Tagad nav ko atgriezties.
Katrai sajūtai ir nepieciešama nobriešana, tas ir, pagarināšana, lēns laiks. Kur tas ir?
Vainas apziņas tēma pret vecākiem ir mūžīga. Un sūdzības par dzīves ritmu arī nav jaunums: laika nekam nepietiek. Aiz vilciena loga mirgo ainavas, vietu apēd lidmašīna, mainās laika joslas, no rīta zvana modinātājs. Nav laika pasmaržot ziedu, kur nu vēl domāt par dzīvi. Tas viss ir taisnība, bet mēs esam pie tā pieraduši.
Taču ātrums ir radījis vēl vienu problēmu, par kuru domājam tikai tuvinieka nāves vai savas slimības gadījumā. Mēs esam bioloģiskas būtnes. Un psiholoģiski. Un katrai sajūtai ir nepieciešama nobriešana, tas ir, pagarināšana, lēns laiks. Kur tas ir?
Tāpat ir ar komunikāciju. "Kā tev iet?" — Jā, šķiet, ka viss ir nekas. Šis zvans ir kļuvis ierasts. Nepieciešams arī kontakta apzīmējums, taču gadās notikumi, kas prasa citus vārdus, prasa sarunu pauzi: meita mīl, kāds nāvīgi aizvainojis dēlu, starp vīru un sievu izstiepts aukstums, māte vai tēvs jūtas kā svešinieki dēla ģimenē. Un nav jau tā, ka nevarētu atrast šo pauzi, bet šādas sarunas prasme ir zudusi. Nevar atrast vārdus. Intonācija nav dota.
Mēs esam pieraduši pie raitas komunikācijas, dzīvojam necilvēcīgā ritmā. Burtiski: cilvēkam nepiemērotā ritmā. Viss, ko varam un spējam, paliek pie mums. Mēs tikko iemācījāmies to izmantot. Neizsakāmas bagātības īpašnieki ir bankrotējuši. Un nevajag vainot nevienu, izņemot sevi.