Mēs turpinām ar īsu pasaules miera diētas Ph.D. Will Tattle atstāstu. Šī grāmata ir apjomīgs filozofisks darbs, kas tiek pasniegts viegli un sirdij un prātam pieejamā formā.
“Skumji ironija ir tāda, ka mēs bieži skatāmies kosmosā, domājot, vai joprojām pastāv saprātīgas būtnes, kamēr mūs ieskauj tūkstošiem saprātīgu būtņu sugu, kuru spējas mēs vēl neesam iemācījušies atklāt, novērtēt un cienīt…” grāmatas galvenā ideja.
Autors izveidoja audiogrāmatu no grāmatas Diet for World Peace. Un viņš arī izveidoja disku ar t.s , kur viņš izklāstīja galvenās idejas un tēzes. Jūs varat izlasīt pirmo kopsavilkuma daļu “Pasaules miera diēta” . Pirms četrām nedēļām mēs publicējām nodaļas atstāstījumu grāmatā ar nosaukumu . Nākamā mūsu publicētā Vila Tatla tēze skanēja šādi – . Mēs nesen runājām par to, kā Viņi arī to apsprieda .
Ir pienācis laiks pārstāstīt vēl vienu nodaļu:
Problēmas mūsu darba dzīvē rada gaļas ēšana
Tagad ir pienācis laiks redzēt, kā mūsu prāti, ko veido gaļas diēta, ietekmē mūsu uzskatus par darbu. Ir ļoti interesanti domāt par darbu kā fenomenu kopumā, jo mūsu kultūrā cilvēkiem nepatīk strādāt. Pats vārds “darbs” parasti tiek papildināts ar negatīvu emocionālu pieskaņu: “cik jauki būtu nekad nestrādāt” vai “kā es vēlētos, lai man būtu jāstrādā mazāk!”
Mēs dzīvojam pastorālā kultūrā, kas nozīmē, ka mūsu senču pirmais darbs bija dzīvnieku turēšana nebrīvē un nogalināšana to tālākai lietošanai. Un to nevar saukt par patīkamu lietu. Galu galā patiesībā mēs esam būtnes ar daudzpusīgām garīgām vajadzībām un pastāvīgu vēlmi mīlēt un būt mīlētiem. Mums dvēseles dziļumos ir dabiski nosodīt gūsta un slepkavības procesu.
Pastorālā mentalitāte ar savu dominējošo stāvokli un sacensību garu kā neredzams pavediens vijas cauri visai mūsu darba dzīvei. Jebkurš cilvēks, kurš strādā vai jebkad ir strādājis lielā birokrātiskā birojā, zina, ka pastāv zināma hierarhija, karjeras kāpnes, kas darbojas pēc dominēšanas principa. Šī birokrātija, staigāšana uz galvas, nemitīgā pazemojuma sajūta no spiestas izpelnīties augstāk stāvošajiem – tas viss padara darbu par smagu nastu un sodu. Bet darbs ir labs, tas ir radošuma prieks, mīlestības pret cilvēku izpausme un palīdzības sniegšana.
Cilvēki ir radījuši sev ēnu. “Ēna” ir tās mūsu personības ēnas puses, kuras mēs baidāmies atzīt sevī. Ēna karājas ne tikai pār katru konkrēto cilvēku, bet arī pār kultūru kopumā. Mēs atsakāmies atzīt, ka mūsu “ēna” patiesībā esam mēs paši. Mēs atrodamies blakus saviem ienaidniekiem, kuri, mūsuprāt, dara briesmīgas lietas. Un pat ne mirkli nevaram iedomāties, ka no to pašu dzīvnieku viedokļa mēs paši esam ienaidnieki, kas darām pret viņiem šausmīgas lietas.
Pastāvīgo zvērību dēļ pret dzīvniekiem mēs pastāvīgi jūtam, ka pret mums izturēsies ļauni. Tāpēc mums ir jāaizsargā sevi no iespējamiem ienaidniekiem: tā rezultātā katra valsts būvē ļoti dārgu aizsardzības kompleksu. Pat tā: aizsardzības-industriālais-gaļas komplekss, kas apēd 80% no jebkuras valsts budžeta.
Tādējādi cilvēki gandrīz visus savus resursus iegulda nāvē un slepkavībā. Ar katru dzīvnieka ēšanu mūsu “ēna” pieaug. Mēs apspiežam nožēlas un līdzjūtības sajūtu, kas ir dabiska domājošai būtnei. Vardarbība, kas mīt uz mūsu šķīvja, nemitīgi dzen mūs konfliktā.
Gaļas ēšanas mentalitāte ir līdzīga nežēlīgā kara mentalitātei. Tāda ir nejutīguma mentalitāte.
Vils Tutls atceras, ka Vjetnamas kara laikā viņš ir dzirdējis par nejutīguma mentalitāti, un, bez šaubām, tā bija arī citos karos. Kad bumbvedēji parādās debesīs virs ciematiem un nomet bumbas, viņi nekad neredz savu briesmīgo darbību rezultātu. Viņi neredz šausmas šī mazā ciemata vīriešu, sieviešu un bērnu sejās, viņi neredz savu pēdējo elpu... Viņus neskar nežēlība un ciešanas, jo viņi tos neredz. Tāpēc viņi neko nejūt.
Līdzīga situācija ikdienā notiek pārtikas preču veikalos. Kad cilvēks izņem maku un samaksā par saviem pirkumiem – speķi, sieru un olām –, pārdevējs viņam uzsmaida, ieliek to visu plastmasas maisiņā, un cilvēks bez jūtām iziet no veikala. Bet tajā brīdī, kad cilvēks pērk šos produktus, viņš ir tas pats pilots, kurš lidoja bombardēt kādu tālu ciematu. Kaut kur citur cilvēka darbības rezultātā dzīvnieks tiks sagrābts aiz kakla. Nazis caurdurs artēriju, tecēs asinis. Un viss tāpēc, ka viņš grib tītaru, vistu, hamburgeru – šim vīrietim ļoti mazā vecumā iemācījuši viņa vecāki. Bet tagad viņš ir pilngadīgs, un visas viņa darbības ir tikai VIŅA izvēle. Un viņa atbildība par šīs izvēles sekām. Bet cilvēki vienkārši neredz savas izvēles sekas.
Ja tas notiktu tieši tā acu priekšā, kurš pērk speķi, sieru un olas... Ja viņa klātbūtnē pārdevējs paķertu cūku un nokautu, tad cilvēks, visticamāk, būtu šausmās un labi padomātu, pirms kaut ko pirkt dzīvnieki nākamreiz produkti.
Tikai tāpēcka cilvēki neredz savas izvēles sekas – jo ir milzīga nozare, kas aptver visu un nodrošina visu, mūsu gaļas ēšana izskatās normāli. Cilvēki nejūt sirdsapziņas pārmetumus, skumjas un ne mazāko nožēlu. Viņi nepiedzīvo pilnīgi neko.
Bet vai ir pareizi neizjust sirdsapziņas pārmetumus, kad ievainojat un nogalināt citus? Vairāk par visu mēs baidāmies un nosodām slepkavas un maniakus, kuri nogalina bez sirdsapziņas pārmetumiem. Mēs viņus ieslodzām cietumos un vēlam viņiem nāvessodu. Un tajā pašā laikā mēs paši katru dienu izdarām slepkavības – būtnes, kas visu saprot un jūt. Viņi, tāpat kā cilvēks, asiņo, viņi arī mīl brīvību un savus bērnus. Tomēr mēs liedzam viņiem cieņu un laipnību, izmantojot tos savas apetītes vārdā.
Turpinājums sekos.