«Nekaitini mani!»: 5 soļi līdz mierīgam dialogam ar bērnu

• «Nekliedz! Ja tu kliegsi, es tevi atstāšu šeit»
• “Kāpēc tu stāvi kā muļķis! Viņš klausās putnu… Ātrāk, kam viņa teica!
• "Aizveries! Sēdi klusi, kad runā pieaugušie»
• "Paskaties uz savu māsu, viņa uzvedas normāli, nevis kā jūs!"

Šīs replikas bieži dzirdam uz ielas, veikalā, kafejnīcā, jo daudzi vecāki tās uzskata par normālu izglītības procesa sastāvdaļu. Jā, un dažreiz mēs paši sevi nesavaldām, kliedzot un apvainojot savus bērnus. Bet mēs neesam ļauni! Mēs viņus ļoti mīlam. Vai tas nav galvenais?

Kāpēc mēs sadalāmies

Šai uzvedībai ir vairāki skaidrojumi:

• Mūsu uzvedībā, kas izceļas ar naidīgumu pret “neērtajiem” bērniem, daļēji vainojama postpadomju sabiedrība. Mēs cenšamies pielāgoties apkārtējai pasaulei un attaisnot tās cerības, tāpēc, cenšoties izskatīties pieklājīgi, mēs uzkrītam savam bērnam. Tas ir drošāk nekā jaukties ar kāda cita onkuli, kurš uz mums met nosodošu skatienu.
• Dažiem no mums, iespējams, nav bijuši tie labākie vecāki, un pēc inerces mēs izturamies pret saviem bērniem tāpat kā pret mums. Piemēram, mēs kaut kā izdzīvojām un uzaugām kā normāli cilvēki!
• Aiz rupjiem saucieniem un apvainojošiem vārdiem visbiežāk slēpjas pilnīgi normālu vecāku nogurums, izmisums un impotence. Kas zina, kas īsti notika un cik reižu mazais spītīgais spītnieks tika mierīgi pierunāts uzvesties labi? Tomēr bērnu palaidnības un kaprīzes ir nopietns spēku pārbaudījums.

Kā mūsu uzvedība ietekmē bērnu

Daudzi uzskata, ka kliegšanā un rupjiem vārdiem nav nekā slikta. Padomājiet, mamma savās sirdīs kliedza — pēc stundas samīļos vai nopirks saldējumu, un viss pāries. Bet patiesībā tas, ko mēs darām, ir psiholoģiska vardarbība pret bērnu.

Ar kliedzienu uz mazu bērnu pietiek, lai viņš izjustu spēcīgas bailes, brīdina klīniskā psiholoģe Laura Markema, grāmatas “Parenting Without Whining, Punishment and Screaming” autore.

“Kad vecāki kliedz uz mazuli, viņu mazattīstītā prefrontālā garoza raida briesmu signālu. Ķermenis ieslēdz cīņu vai bēg reakciju. Viņš var tev sist, aizbēgt vai sastingt stuporā. Ja tas tiek atkārtots atkārtoti, uzvedība tiek pastiprināta. Bērns uzzina, ka tuvi cilvēki viņam apdraud, un pēc tam kļūst agresīvs, neuzticīgs vai bezpalīdzīgs.

Vai esat pārliecināts, ka vēlaties to? Bērnu acīs mēs esam visvareni pieaugušie, kas dod viņiem visu, kas nepieciešams dzīvošanai: pārtiku, pajumti, aizsardzību, uzmanību, aprūpi. Viņu drošības sajūta sabrūk ikreiz, kad tie, no kuriem viņi ir pilnībā atkarīgi, viņus pārsteidz ar kliedzienu vai draudošu toni. Nemaz nerunājot par flip flops un aprocēm…

Pat tad, kad dusmīgi metam kaut ko tādu kā “Cik tev apnicis!”, mēs bērnam smagi nodarām pāri. Spēcīgāks, nekā spējam iedomāties. Jo viņš šo frāzi uztver savādāk: «Tu man neesi vajadzīgs, es tevi nemīlu.» Bet katram cilvēkam, pat ļoti mazam, ir vajadzīga mīlestība.

Kad raudāšana ir vienīgais pareizais lēmums?

Lai gan vairumā gadījumu balss pacelšana ir nepieņemama, dažreiz tas ir nepieciešams. Piemēram, ja bērni sit viens otru vai viņiem draud reālas briesmas. Kliedziens viņus šokēs, bet arī liks pie prāta. Galvenais ir nekavējoties mainīt toni. Kliedz, lai brīdinātu, runā, lai paskaidrotu.

Kā audzināt bērnus videi draudzīgi

Protams, lai kā mēs savus bērnus audzinātu, viņiem vienmēr būs ko pastāstīt psihologam. Bet mēs varam pārliecināties, ka bērni prot “turēt robežas”, cienīt sevi un citus – ja paši izturamies pret viņiem ar cieņu.

Lai to izdarītu, mēģiniet veikt dažas vienkāršas darbības:

1. Veikt pārtraukumu

Ja jūtat, ka zaudējat kontroli un grasāties pārspēt, apstājieties. Pārejiet dažus soļus tālāk no bērna un dziļi elpojiet. Tas palīdzēs nomierināties un parādīs bērnam, kā tikt galā ar spēcīgām emocijām.

2. Runājiet par savām emocijām

Dusmas ir tāda pati dabiska sajūta kā prieks, pārsteigums, skumjas, īgnums, aizvainojums. Izprotot un pieņemot savas emocijas, mēs mācām bērniem saprast un pieņemt sevi. Runājiet par to, kā jūtaties, un mudiniet savu bērnu darīt to pašu. Tas viņam palīdzēs veidot cieņpilnu attieksmi pret sevi un citiem, un kopumā tas dzīvē noderēs.

3. Pārtrauciet sliktu uzvedību mierīgi, bet stingri

Jā, bērni reizēm uzvedas pretīgi. Tā ir daļa no pieaugšanas. Stingri runājiet ar viņiem, lai viņi saprastu, ka to nav iespējams izdarīt, taču nepazemojiet viņu cieņu. Noliecoties, pietupties, ieskatīties acīs — tas viss darbojas daudz labāk nekā rāt no sava auguma augstuma.

4. Pārliecināt, nedraudēt

Kā raksta Barbara Koloroso grāmatā Children Deserve It!, draudi un sodi vairo agresiju, aizvainojumu un konfliktus un atņem bērniem pārliecību. Bet, ja viņi redz konkrētas uzvedības sekas pēc godīga brīdinājuma, viņi iemācās izdarīt labākas izvēles. Piemēram, ja jūs vispirms paskaidrojat, ka viņi spēlējas ar automašīnām, nevis kaujas, un tikai pēc tam jūs paņemsit rotaļlietu.

5. Izmantojiet humoru

Pārsteidzoši, humors ir visefektīvākā un vienkāršākā alternatīva kliegšanai un draudiem. “Kad vecāki reaģē ar humoru, viņi nemaz nezaudē savu autoritāti, bet, gluži pretēji, stiprina bērna uzticību,” atceras Laura Markhema. Galu galā smieties ir daudz patīkamāk nekā smieties no bailēm.

Nav nepieciešams gan izdabāt bērniem, gan prasīt no viņiem neapšaubāmu paklausību. Galu galā mēs visi esam cilvēki. Bet mēs esam pieauguši cilvēki, kas nozīmē, ka esam atbildīgi par nākotnes personību.