Pēc 12 laulības gadiem mana sieva gribēja, lai es vestu citu sievieti vakariņās un uz kino.
Viņa man teica: "Es tevi mīlu, bet es zinu, ka cita sieviete tevi mīl un vēlētos pavadīt laiku ar tevi."
Cita sieviete, ko mana sieva lūdza pievērst, bija mana māte. Viņa ir atraitne 19 gadus. Bet, tā kā darbs un trīs bērni prasīja no manis visus spēkus, es pie viņas varēju apciemot tikai reizēm.
Tajā vakarā es viņai piezvanīju, lai uzaicinātu vakariņās un uz kino.
- Kas notika? Vai tev viss ir kārtībā? viņa uzreiz jautāja.
Mana māte ir viena no tām sievietēm, kas, ja telefons zvana vēlu, uzreiz uzklausa sliktas ziņas.
"Es domāju, ka jums patiks ar mani pavadīt laiku," es atbildēju.
Viņa brīdi padomāja, tad teica: "Es ļoti gribu to."
Piektdien pēc darba es braucu pēc viņas un nedaudz nervozēju. Kad mana automašīna piebrauca pie viņas mājas, es redzēju viņu stāvam durvīs un pamanīju, ka arī viņa, šķiet, ir nedaudz noraizējusies.
Viņa stāvēja pie mājas durvīm, mēteli pārmetusi pār pleciem. Viņas mati bija lokās, un viņa valkāja kleitu, ko iegādājās savai pēdējai kāzu gadadienai.
"Es teicu saviem draugiem, ka mans dēls šodien pavadīs vakaru ar mani restorānā, un tas uz viņiem atstāja ļoti spēcīgu iespaidu," viņa sacīja, iekāpjot automašīnā.
Mēs devāmies uz restorānu. Lai arī ne grezni, bet ļoti skaisti un mājīgi. Mamma paņēma manu roku un gāja kā pirmā lēdija.
Kad apsēdāmies pie galdiņa, man vajadzēja viņai nolasīt ēdienkarti. Mātes acis tagad spēja atšķirt tikai lielos burtus. Izlasījusi pusceļu, pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka mamma sēž un skatās uz mani, un viņas lūpās spēlējās nostalģisks smaids.
"Kad bijāt maza, es lasīju katru ēdienkarti," viņa teica.
"Tātad ir pienācis laiks maksāt pakalpojumu par labu," es atbildēju.
Vakariņu laikā mums bija ļoti laba saruna. Šķiet, ka tas nav nekas īpašs. Mēs tikko dalījāmies ar jaunākajiem notikumiem mūsu dzīvē. Bet mēs tā aizrāvāmies, ka kavējāmies uz kino.
Kad atvedu viņu mājās, viņa teica: “Es atkal iešu ar tevi uz restorānu. Tikai šoreiz es jūs aicinu.»
ES piekritu.
— Kā pagāja vakars? mana sieva man jautāja, kad es atgriezos mājās.
- Ļoti labi. Daudz labāk, nekā biju iedomājusies, es atbildēju.
Dažas dienas vēlāk mana māte nomira no masīva sirdslēkmes.
Tas notika tik pēkšņi, ka man nebija iespējas viņas labā kaut ko darīt.
Pēc dažām dienām es saņēmu aploksni ar maksājuma kvīti no restorāna, kurā mēs ar mammu vakariņojām. Kvīts bija pievienota zīmīte: “Es apmaksāju rēķinu par mūsu otrajām vakariņām avansā. Patiesība ir tāda, ka es neesmu pārliecināts, ka varu vakariņot ar tevi. Bet tomēr es samaksāju par diviem cilvēkiem. Tev un tavai sievai.
Diez vai es jebkad varēšu tev paskaidrot, ko man nozīmēja tās vakariņas diviem, uz kurām tu mani uzaicināji. Mans dēls, es tevi mīlu!»