Saturs
Bērni, kuri izrāda agresiju, uzdrošinās un dara visu, spītējot, tiek saukti par grūtajiem. Viņi tiek sodīti, izglītoti vai vesti pie psihologiem, taču iemesls bieži vien slēpjas vecāku nervozajā vai nomāktajā stāvoklī, stāsta bērnu uzvedības problēmu eksperte Vitnija R. Kamingsa.
Bērni, kuri slikti kontrolē savu uzvedību, ir pakļauti agresijai un neatzīst pieaugušo autoritāti, rada lielu skaitu problēmu saviem vecākiem, skolotājiem un visiem apkārtējiem. Vitnija Kamingsa specializējas uzvedības modifikācijās, bērnības traumās un audžuģimenē. Šī nodarbe iemācīja viņai mierīgi reaģēt uz citu cilvēku (arī bērnu) rīcību un nezaudēt paškontroli.
Turklāt viņa saprata, cik svarīgi ir rūpēties par sevi, lai tiktu galā ar vecāku pienākumiem. Mūsu emocionālā nestabilitāte vienmēr atspoguļojas attiecībās ar bērniem. Pirmkārt, tas attiecas uz skolotājiem un vecākiem (ģimenes un adoptētajiem) "grūtajiem" bērniem, kuru paaugstinātai uztverei nepieciešama īpaša pieeja. Pēc eksperta teiktā, viņa par to pārliecinājusies no savas pieredzes.
Lai runātu no sirds uz sirdi, jums ir nepieciešams spēks
Vitnija R. Kamingsa, bērnu uzvedības speciāliste, autore, Box in the Corner
Pirms dažām nedēļām mani piemeklēja tik daudz nelaimju, ka es pilnībā nevarēju veltīt pienācīgu uzmanību savai adoptētajai meitai. Viņa vienmēr bija neaizsargātāka nekā mūsu abi bērni, taču mēs darījām visu iespējamo, lai viņa nejustu atšķirību. Mēs negribējām, lai viņa zinātu, ka tas prasa vairāk spēka, pacietības, empātijas un emocionālās enerģijas. Vairumā gadījumu mums tas izdevās.
Viņai nebija aizdomas, ka mēs esam nomodā vēlu vakarā, pārrunājot viņas uzvedību un pārdomājot mūsu rīcības stratēģiju rītdienai. Viņa nepamanīja, kā mēs aizvērāmies virtuvē, lai atvilktu elpu un nomierinātos. Viņa patiešām nesaprata, cik sāpīga ir viņas pagātnes trauma mūsu sirdīs, it īpaši, kad mēs redzam viņu atkal to pārdzīvojam murgos un pēkšņos dusmu lēkmēs. Viņa neko nezināja, tāpat kā mēs gribējām.
Viņa ir mūsu bērns. Un tas ir viss, kas viņai bija jāzina. Taču daudzas nepatikšanas man atņēma optimismu, un viņa beidzot saprata, cik grūti man ir tikt pie labas mātes lomas. Viņai kļuva skaidrs, ka pret viņu izturas savādāk nekā pret abiem pārējiem bērniem. Trīs nedēļas man iekšā bija tāds tukšums, ka vienkārši nevarēju būt pacietīga, enerģiska un saprotoša.
Ja agrāk es pieliecos, lai paskatītos viņai acīs, un runāju mīļā tonī, cenšoties saprast, kas noticis, tad tagad izkāpu ar īsām frāzēm un nedarīju gandrīz neko. Man nebija ko viņai dot, un viņa to pamanīja. Nav tā, ka tagad pamatiedzīvotājiem būtu pievērsta lielāka uzmanība. Nevienam no viņiem neko nevarēju dot. Man pat nebija spēka atbildēt uz īsziņu vai telefona zvanu.
Kā, lūdzu, es varu runāt no sirds par zēnu, kurš viņai patīk sešos no rīta, ja visu nedēļu neesmu gulējis vairāk nekā desmit stundas?
Mani paši bērni nebija īpaši sarūgtināti par manu pēkšņo nespēju. Viņiem nebija nepieciešama ikdienas aprūpe. Viņi paši no rītiem gāja uz skolu un nesatraucās, ka parasto pusdienu vietā viņus baro ar vistas tīrradņiem un saldumiem, ka ir laiks gulēt, un gultās ir veļas kaudze. Viņi bija apbēdināti, ka es raudu visu dienu, bet viņi nebija dusmīgi uz mani. Uz vecāku uzmanības trūkumu viņi neatbildēja ar drosmīgām blēņām.
Ar adoptēto meitu viss bija savādāk. Viņu kaitināja manas nemitīgās asaras. Pilnas maltītes neesamība tajā dienā pēc kārtas viņu satrauca. Viņa bija dusmīga, ka mantas ir izmētātas pa visu māju. Viņai bija vajadzīga konsekvence, līdzsvars, aprūpe, ko es nekad nevarēju nodrošināt. Agrāk es varēju apmierināt gandrīz visas meitenes emocionālās vajadzības.
Ja mūs nomāc smagi pārdzīvojumi, mēs nespējam pienācīgi aprūpēt grūtu bērnu.
Viņas mīlestības krājums par 98% tika piepildīts ar maniem centieniem, un tagad tas ir gandrīz izsmelts. Es nevarēju piespiest sevi apsēsties un no sirds uz sirdi runāt ar viņu vai izvest viņu uz saldējumu. Es negribēju viņu samīļot un turēt cieši, es negribēju naktīs lasīt grāmatas. Es sapratu, cik ļoti viņai tas pietrūka, bet nevarēju atturēties.
Citiem vārdiem sakot, viņa jutās slikti, jo es jutos slikti. Es zināju, ka manas bēdas nebūs mūžīgas, un drīz varēšu par viņu parūpēties kā agrāk. Manas emocijas (un uzvedība) pamazām normalizējās, bet process, ko psihologi sauc par “mācību līkni”, prasa savstarpēju līdzdalību. Teorētiski man vajadzēja skumt, zinot, ka viņa neizdarīs spiedienu uz maniem sāpju punktiem, un viņai vajadzēja būt pacietīgai, zinot, ka es viņu nepametīšu. Tas ir ļoti grūti.
Ja es satvertu šo domu un pieņemtu to kā neapstrīdamu patiesību, es ļoti drīz zaudētu audžumātes statusu. Būtiski ir būt veselam katrā ziņā, lai bērna vajadzības būtu svarīgākas par savām vēlmēm, taču tas ir gandrīz neiespējami, ja nevarat koncentrēties uz savām vajadzībām. Tomēr pašlabums nav egoisms, bet gan vitāla nepieciešamība.
Vispirms mūsu vajadzības, tad mūsu bērnu vajadzības, vēlmes un kaprīzes. Ja mēs atrodamies emocionālā izdzīvošanas režīmā, mums pietiek tikai spēka visu dienu domāt par sevi. Mums tas ir jāatzīst un jādomā par savām problēmām: tikai tādā veidā mēs varam spert nākamo soli.
Protams, mana situācija ļoti atšķiras no tā, ar ko nākas saskarties emocionāli nestabilākajiem vecākiem. Bet principi ir tie paši. Ja mūs nomāc smagu pārdzīvojumu slodze, ja neapstrādātas psiholoģiskās skavas aizņem visas domas un neļauj savaldīt emocijas, mēs nespējam normāli parūpēties par grūtu bērnu. Viņa neveselīgā uzvedība prasa no mūsu veselīgas atbildes.