Makšķerēšanas vietas izvēle Kā izvēlēties makšķerēšanas vietu

Atrodoties uz nepazīstamas ūdenstilpnes, jāmeklē perspektīva makšķerēšanas vieta, un tas nebūt nav viegli. Lai gan tas notiek ne tikai iesācējiem makšķerniekiem, bet pieredzējuši makšķernieki varēs ātri noteikt perspektīvās vietas pēc ūdens kustības rakstura rezervuārā. Ja tas ir dīķis un ūdens kustību ierobežo vēja brāzmas, tad šeit ir nedaudz sarežģītāk. Šajā gadījumā stājas spēkā pavisam citi zivju koncentrācijas vietu noteikšanas kritēriji.

Kā izvēlēties vietu makšķerēšanai upē

Uz upes ir daudz vieglāk atrast āķīgu vietu, kas var atšķirties no kopējā fona vai izcelties uz tā. Ja upe ir līkumota, tad uz tās ir ļoti viegli noteikt upes dibena raksturu, pamatojoties uz krasta līnijas rakstu. Parasti šādās upēs skaidri izceļas klintis, pie kurām upei var būt optimāls dziļums, kur var atrast lielāko daļu zivju sugu, kas piekopj bentisko dzīvesveidu. Līkumotās upēs ūdens plūsmas raksturs ir atkarīgs no līkumu lieluma, un dziļumu var noteikt pēc ūdens krāsas.

Perspektīvas vietas makšķerēšanai upē

Tie var būt līči, ezeri un līkumi. Līkumu ārējie krasti veido klintis, kur ir dziļākās vietas, bet iekškrasti – seklumus. Šauros upes posmos, kur ir vājas straumes, tiek atzīmētas dziļākas vietas nekā plašajos. Plaisu zonās ir viegli noteikt dziļāku vietu pēc ūdens krāsas, kas šādās vietās ir tumšāka. Lejpus straumes, ja iet no plaisas, veidojas tā sauktie virpuļi jeb dziļas bedres, kur noteikti ir lielākas zivis un plēsēji. Vājāka strāva posmos nekā plaisās. Sasniegumu dziļums ir nemainīgāks un var vienmērīgi mainīties no krastiem uz vidusteci, kur ir visstraujākā straume.

Mazajās upītēs

Mazajās upītēs gūstamas vietas bedrēs, šaurās upēs – vietas, kur kanāls paplašinās, kā arī līči; pa lēntecēm – lamatas sašaurināšanos, plaisu un tecējumu vietas, bet uz straujām upēm – plūdus un līčus; uz dziļajām upēm – dzīļu un sēkļu robežas, kanāli un “vagas”, kas atdala sēkļus no krasta, kā arī pie aļģu robežas. Zivis var atrast pie augsnes blokiem, kas ieskaloti ūdenī pie klintīm.

Vietas, kur lopi vakaros pulcējās dzirdināšanai, vienmēr tika uzskatītas par perspektīvām. Zivis šajā brīdī turas tuvāk duļķainības robežai, ko audzē dzīvnieki. Īpašu interesi rada vietas, kas ir nokaisītas ar aizķerumiem. Pašā baseina augšpusē, kur straume laužas no plaisas, uzturas lieli zivju īpatņi, kā arī plēsēji. Nedaudz tālāk, kur straume nav tik spēcīga, laiku labprāt pavada tādas zivis kā ide un čubs. Baseina vidusdaļu un tā malas aizņem cita veida zivis.

Nav obligāti jābrauc gar upēm, kur valda pretēja straume. Tie parasti atrodas aiz dažādiem šķēršļiem, kas maina ūdens lielākās daļas kustības virzienu. Jo mazāks attālums starp straumēm uz priekšu un atpakaļgaitu, jo interesantāks māneklis zivīm.

Nav slikta vieta makšķerēšanai var kalpot kā gravas ar koku un krūmu biezokņiem, kas karājas virs ūdens. Efektīvi var būt arī sēkļi, kas reti iedziļinās.

Kā izvēlēties makšķerēšanas vietu uz ezera vai ūdenskrātuves

Zivis visur, uz jebkuriem rezervuāriem izvēlas raksturīgās vietas, kuras dažkārt slēpjas zem ūdens staba. Īpaši tas attiecas uz ezeriem un ūdenskrātuvēm, taču arī šeit, rūpīgi ieskatoties, var viegli atrast zivju iecienītākās vietas. Rezervuāros ar blīvu veģetāciju zivis var atrasties “izcirtumos” vai dzidra ūdens logos. Viņa neiebilst apstāties pie saliņām, kurās ir neliels aļģu biezoknis. Runājot par rezervuāriem, zivis tajās pastāvīgi migrē pa bedrēm, gravām, gar malām un izgāztuvēm, it īpaši, ja šādās vietās ir straume.

Apakšējās topogrāfijas noteikšana

Ja esat ļoti uzmanīgs, grunts reljefu var noteikt pēc upes gultnes raksta un vienas vai otras veģetācijas klātbūtnes. Tādi augi kā ragainā sēne, rūts vai nelietis var augt dziļumā, kas pārsniedz 4 metrus. Ūdensrozes aug līdz 3 metru dziļumā, kapsulas aug nedaudz dziļāk, okuga un niedres aug līdz 2 metru dziļumā, un tāds augs kā kosa ir izvēlējies dziļumu līdz 1,5 metriem. Piekrastes augi, piemēram, kaķene un grīšļi, aug līdz 1 metra dziļumā. Dziļumā līdz 6 metriem aug zvejniekiem neredzamās aļģes, ko sauc par "ūdens sūnām".

Uz dīķiem var atrast peldošus augus, piemēram, pīles un pemfigus, kas var norādīt uz valdošo vēju virzienu.

Ūdens līmeņa svārstības

Šādi apstākļi būtiski ietekmē zivju un citu organismu dzīvi. Ūdens līmeņa paaugstināšanās var veicināt zivju izbraukšanu no ierastajām stāvvietām, kas nozīmē nokošanas pārtraukšanu. Tas, savukārt, var novest pie tā, ka palielināsies nokošana uz noplūdēm, jo ​​tā steidzas turp meklēt pārtiku.

Kad ūdens līmenis pazeminās, zivs var kļūt nemierīga un atteikties no tai piedāvātās ēsmas. Lielākas zivis ripo lejup pa straumi, atstājot ierastās vietas un seklas upes.

Ja ūdens samazinās ļoti lēni, tad zivis var nereaģēt uz šādiem apstākļiem. Viņa iekārtojas savās ierastajās vietās un vienlaikus aktīvi ēd. Šajā periodā jūs varat noķert gan mazus, gan trofeju.

Laikapstākļu ietekme uz zivju koncentrāciju

Apkārtējās vides temperatūra, atmosfēras spiediens, pie nemainīga ūdens līmeņa, būtiski ietekmē zvejas efektivitāti. Mainoties laikapstākļiem, kā arī ar vienmērīgu laiku, zivis var iekost dažādos veidos. Tika novērots, ka zivs sāk aktīvi baroties pirms pērkona negaisa vai lietus laikā, un pēc lietus un pērkona negaisa pārtraukšanas arī beidz knābāt. Dabisko apstākļu izmaiņas ietekmē makšķerēšanas efektivitāti ne tikai vasarā, bet arī pavasarī, rudenī un ziemā. Pat mainoties vēja virzienam, mainās zivju aktivitāte.

Pieredzējuši makšķernieki izmanto vēju, lai atrastu lomu. Tiem, kas medī brekšus, sudrabbrekšus, karūsas un karpas, ir svarīgi zināt, ka vējš, raidot viļņus krastos, atnes šīs zivis uz barošanās vietu. Fakts ir tāds, ka viļņi izvēlas dažādas dzīvas radības no piekrastes zonas un nes tos no krasta līdz dziļumam. Šādās vietās jāizmanto barošanas rīki vai vienkārši “donki”. Efektīvas vietas šajā gadījumā atrodas uz apmetņiem, kas atrodas paralēli sērfošanai.

Ļoti karstos periodos

Tādā laikā zivs dodas dziļumā, kur tā jūtas ērtāk, un tāpēc labāk ir izmantot grunts rīkus. Ūdenskrātuvēs, kurās nav dziļu vietu, zivis var vispār pārtraukt knābšanu gan dienā, gan naktī.

Karstumā zivis, tāpat kā cilvēki, meklē vietas, kur neieplūst tiešie saules stari. Šādi rīki var būt vietas, kas atrodas piekrastes krūmu vai koku ēnā. Tajā pašā laikā makšķerēšana var kļūt produktīva agrā rītā vai vēlā vakarā. Dienas laikā labākās vietas var būt dziļas bedres, kur zivis gaida paaugstinātu temperatūru, taču tas nebūt nenozīmē, ka zivis aktīvi iekost.

Vasarā zivs daudz laika var pavadīt aļģu biezokņos, savukārt vakarā, kad saule jau gandrīz norietējusi, tā virzās tuvāk seklumam, kur ūdens ātrāk atdziest un ir piesātināts ar skābekli.

Zivis, kas dzīvo stāvošā ūdenī, karstā laikā uzturas tuvāk avotiem, kur aukstāks ūdens sajaucas ar siltu ūdeni. Ezera zivis sastopamas pietekās, kas piegādā ezeram saldūdeni. Šādās pietekās ūdens ir kustībā, un tāpēc tas ir lieliski piesātināts ar skābekli.

Nobeigumā varam teikt, ka šī informācija ir maz uzmanības pelnīta un kas balstīta uz daudzu gadu pieredzējušu makšķernieku novērojumiem. Galvenais ir tas, ka, ierodoties ūdenskrātuvē, ne tikai ņem un iemet makšķeres, bet rūpīgi izpēti rezervuāru. Šeit var noderēt jebkura vizuālā informācija, ja to izmanto pareizi, un tas noteikti radīs pozitīvu rezultātu. Tā var būt ne tikai materiāla bauda, ​​bet arī psiholoģiska, kas radīs pozitīvas emocijas un sapratni, ka diena nebija veltīga.