Saturs
Kas ir skaudība? Nāves grēks vai personīgās izaugsmes katalizators? Psihologs Deivids Ludens stāsta par to, kas var būt skaudība, un konsultē, kā uzvesties, ja uz kādu esi greizsirdīgs.
Katru dienu jūs gaidāt paaugstinājumu. Jūs esat paveicis tik daudz, lai lietas paveiktu: sekojis visiem sava priekšnieka ieteikumiem un uzlabojis visu, ko, iespējams, varētu uzlabot savā darbā, uzkavējies birojā vēlu un ieradies darbā nedēļas nogalēs. Un tagad ir vakance vadītāja amatam. Jūs esat pārliecināts, ka jūs tiksit iecelts — neviena cita nav.
Taču priekšnieks pēkšņi paziņo, ka nolēmis šajā amatā iecelt jūsu jauno kolēģi Marku. Nu, protams, šis Marks vienmēr izskatās pēc Holivudas zvaigznes, un viņa mēle ir piekārta. Kāds viņam līdzīgs apburs ikvienu. Bet viņš uzņēmumam pievienojās pavisam nesen un nestrādāja ne tuvu tik smagi kā jūs. Jūs esat pelnījuši paaugstinājumu, nevis viņš.
Jūs ne tikai esat sarūgtināts par to, ka neesat iecelts vadošā amatā, bet arī jums ir spēcīga nepatika pret Marku, par ko iepriekš nezināt. Jūs esat sašutis, ka viņš ieguva to, par ko tik ilgi sapņojāt. Un jūs sākat stāstīt kolēģiem nepatīkamas lietas par Marku un visu dienu sapņojat par to, kā viņu nomest no pjedestāla, nevis strādāt.
No kurienes rodas skaudība?
Skaudība ir sarežģīta sociālā emocija. Tas sākas ar apziņu, ka kādam ir kaut kas vērtīgs, kas jums nav. Šo atziņu pavada sāpīga un nepatīkama sajūta.
No evolūcijas viedokļa tas sniedz mums informāciju par mūsu sociālo stāvokli un stimulē mūs uzlabot šo stāvokli. Pat daži dzīvnieki spēj izjust primāru skaudību pret tiem, kuri ir veiksmīgāki.
Taču skaudībai ir ēnas puse. Tā vietā, lai koncentrētos uz to, ko vēlamies, mēs pārdomājam to, kā mums trūkst, un apvainojamies pret tiem, kam tas ir. Skaudība ir divtik kaitīga, jo tā liek mums ne tikai justies slikti par sevi, bet arī radīt nelaipnas jūtas pret cilvēkiem, kuri mums neko sliktu nav nodarījuši.
Ļaunprātīga un noderīga skaudība
Tradicionāli reliģiskie vadītāji, filozofi un psihologi skaudību ir uzskatījuši par absolūtu ļaunumu, ar kuru jācīnās līdz pilnīgai atbrīvošanai. Taču pēdējos gados psihologi ir sākuši runāt par viņas gaišo pusi. Viņa ir spēcīgs personīgo pārmaiņu motivētājs. Šāda “noderīga” skaudība ir pretstatā kaitīgajai skaudībai, kas mūs motivē nodarīt pāri kādam, kurš mūs kaut kādā ziņā ir pārspējis.
Kad Marks ieguva darbu, par kuru sapņojāt, ir tikai dabiski, ka greizsirdība jūs sākumā iedzēla. Bet tad var uzvesties savādāk. Var ļauties «kaitīgai» skaudībai un domāt, kā ielikt Marku viņa vietā. Vai arī varat izmantot noderīgu skaudību un strādāt pie sevis. Piemēram, pārņemt metodes un paņēmienus, ar kuriem viņš sasniedza mērķi.
Varbūt jums jākļūst mazāk nopietnam un jāmācās no veiksmīgāka kolēģa viņa dzīvespriecīgā un draudzīgā komunikācijas maniere. Ievērojiet, kā viņš nosaka prioritātes. Viņš zina, kurus uzdevumus var paveikt ātri un kuri prasa pilnīgu atdevi. Šāda pieeja ļauj viņam darba laikā sekot līdzi visam nepieciešamajam un saglabāt labu garastāvokli.
Psihologi daudz strīdas par skaudības iedalījuma piemērotību kaitīgajā un noderīgajā. Psihologi Joči Koens-Čerešs un Eliots Larsons saka, ka skaudības sadalīšana divos veidos neko nenoskaidro, bet visu sajauc vēl vairāk. Viņi uzskata, ka viņu kolēģi, kas runā par kaitīgu un labvēlīgu skaudību, jauc emocijas ar uzvedību, ko emocijas provocē.
Kam domātas emocijas?
Emocijas ir īpaši pārdzīvojumi, jūtas, kas rodas noteiktos apstākļos. Viņiem ir divas funkcijas:
Vispirms, viņi ātri sniedz mums informāciju par pašreizējiem apstākļiem, piemēram, draudu vai iespēju esamību. Dīvains troksnis vai negaidīta kustība var liecināt par plēsoņa klātbūtni vai citām briesmām. Šie signāli kļūst par baiļu izraisītājiem. Tāpat mēs piedzīvojam sajūsmu pievilcīga cilvēka klātbūtnē vai tad, kad blakus ir garšīgs ēdiens.
OtrkārtEmocijas nosaka mūsu uzvedību. Kad mēs piedzīvojam bailes, mēs veicam noteiktas darbības, lai sevi aizsargātu. Kad esam laimīgi, mēs meklējam jaunas iespējas un paplašinām savu sociālo loku. Kad mums ir skumji, mēs izvairāmies no socializācijas un norobežojamies, lai iegūtu sirdsmieru.
Skaudība ir viena — uzvedības reakcijas ir dažādas
Emocijas stāsta mums, kas ar mums notiek šobrīd, un stāsta, kā reaģēt uz konkrētu situāciju. Bet ir svarīgi atšķirt emocionālo pieredzi un uzvedību, pie kuras tā noved.
Ja labvēlīga un kaitīga skaudība ir divas dažādas emocijas, tad arī notikumiem, kas notiek pirms šīm emocijām, ir jābūt atšķirīgiem. Piemēram, dusmas un bailes ir emocionāla reakcija uz draudiem, bet bailes liek izvairīties no briesmām, un dusmas izraisa uzbrukumu. Dusmas un bailes tiek izdzīvotas atšķirīgi un noved pie dažādām uzvedības izpausmēm.
Bet noderīgas un kaitīgas skaudības gadījumā viss ir savādāk. Primārā sāpīgā pieredze, kas izraisa skaudību, ir tāda pati, taču uzvedības reakcijas ir atšķirīgas.
Kad sakām, ka emocijas kontrolē mūsu uzvedību, izklausās, ka esam vāji, bezpalīdzīgi savu jūtu upuri. Tas var attiekties uz citiem dzīvniekiem, taču cilvēki spēj analizēt savas emocijas un uzvesties citādi viņu ietekmē. Jūs varat ļaut bailēm padarīt jūs par gļēvuli, vai arī varat pārvērst bailes par drosmi un adekvāti reaģēt uz likteņa izaicinājumiem.
Atkarību var arī kontrolēt. Šīs emocijas sniedz mums svarīgu informāciju par mūsu sociālo stāvokli. Mūsu ziņā ir izlemt, ko darīt ar šīm zināšanām. Mēs varam ļaut skaudībai iznīcināt mūsu pašcieņu un kaitēt mūsu sociālo attiecību labklājībai. Taču mēs spējam vērst skaudību pozitīvā virzienā un ar tās palīdzību panākt personiskas pārmaiņas.
Par autoru: Deivids Luddens ir psiholoģijas profesors Gvineta koledžā Džordžijā un grāmatas The Psychology of Language: An Integrated Approach autors.