Aštanga joga ir dinamiska joga, bet galvenokārt filozofiska sistēma, ko Krišnamačarja, Salvija un Jogi izstrādāja pēc ceļojuma uz Himalajiem ap 1916. gadu. Septiņus gadus viņš mācījās Aštangas jogu pie meistara Šrī Ramamohana Brahmačari. 1930. gados viņš šīs zināšanas nodeva daudziem Indijas un Rietumu studentiem. Starp pazīstamākajiem ir Šri K. Pattabhi Jois, BNS Iyengar, Indra Devi un viņa dēls TKV Desikachar. Pēc 30 gadiem šī prakse tika popularizēta Rietumos. Bet kas ir Aštangas joga, kādi ir pamatprincipi, priekšrocības, atšķirības no tradicionālās jogas, tās vēsture?

Termins Ashtanga nāk no sanskrita vārdiem “ashtau”, kas nozīmē 8, un “anga”, kas nozīmē “biedri”. Astoņas ekstremitātes attiecas uz astoņām būtiskām Aštangas jogas praksēm, kuras mēs izstrādāsim vēlāk: uzvedības noteikumi, pašdisciplīna, ķermeņa pozas, elpošanas māksla, sajūtu apgūšana, koncentrēšanās, meditācija un apgaismojums.

Aštanga joga ir Hatha jogas forma, kurā pozas pavada stiepšanās, lai dotu ķermenim enerģiju, spēku; un kontrakcijas (Bandas), kuru mērķis ir uzkrāt dzīvībai svarīgo elpu (prānu) ķermeņa audu dziļajās daļās, sinhronizējot kustības ar elpošanu (vinjasa). Aštangas īpatnība slēpjas faktā, ka pozas ir saistītas saskaņā ar iepriekš noteiktām sērijām un ka tās ir arvien grūtāk sasniegt. Kamēr poza nav iegūta, indivīds neapzinās sekojošo. Tas viņam ļauj iegūt pacietību.

Ķermenim enerģiju dod elpa, kas paaugstina ķermeņa temperatūru un palīdz detoksicēt ķermeni. Šī prakse sniedz tonusu, enerģiju un spēku, kas vajadzīgs, lai rastu komfortu, neradot sāpes, ar nosacījumu, ka tā tiek veikta ar pacietību, pazemību un līdzjūtību, lai tur atrastu Gudrības ceļu. Jogas prakses mērķis ir atvērt prātu meditācijai, lai veicinātu psihiskā stāvokļa nomierināšanos, bet arī ļautu indivīdam apzināties savu garīgo potenciālu.

Aštanga jogas principi ir balstīti uz astoņām ekstremitātēm, kuras Patandžali izstrādājis savā kolekcijā ar nosaukumu “Jogas sutra”, un tās veido sava veida dzīves filozofiju, kas ietver:

Uzvedības noteikumi (yamas)

Jamas ir par mūsu attiecībām ar citiem un ārējām lietām. Ir 5 jamas, kuras indivīdam ir jārespektē: nedariet ļaunu, esiet godīgs, nezogiet, esiet uzticīgs vai atturīgs (brahmačarja) un neesiet mantkārīgs. Pirmā jamas forma ir ahimsa, kas nozīmē neradīt sāpes kādai radībai, nekaitēt, nenogalināt ar jebkādiem līdzekļiem un nekad. Kas nozīmē kļūt par veģetārieti, vegānu vai vegānu.

Pašdisciplīna (nijamas)

Otrais loceklis attiecas uz noteikumiem, kas indivīdam jāpiemēro sev. Nijamas ir: tīrība iekšpusē, tīrība ārpusē, apmierinātība, svēto tekstu zināšanas. Pēdējais var novest pie padošanās Dievam, ja indivīds patiesi iesaistās garīgumā (sadhana), kas ir piepildīts ar labestību, svētlaimi un līdzjūtību.

Ķermeņa pozas (asanas)

Pozas ļauj enerģēt ķermeni, padarīt to elastīgāku un dot stabilitāti un pašapziņu. Mērķis ir pabarot ķermeni ar dzīvībai svarīgo elpu (prānu) katrā pozā, lai novestu pie meditatīva atlaišanas stāvokļa. Pozas ir būtiskas Ashtanga jogā, jo tās ļauj izlabot nelīdzsvarotību un stabilizēties, lai apvienotu ķermeni un prātu, tāpat kā visās citās jogas praksēs.

Elpošana (pranajama)

Tas ietver dzīvībai svarīgo elpu, elpošanas cikla ilgumu, elpas ierobežošanu un elpas paplašināšanos vai izstiepšanu. Pranajamas praktizēšana palīdz attīrīt dzīvībai uz zemes nepieciešamos kanālus un novērst stresu un fiziskos un garīgos toksīnus. Fiziskajā praksē elpošana palīdz paaugstināt ķermeņa temperatūru, kas veicina toksīnu izvadīšanu. Iedvesmai un izelpas laikam jābūt vienādam, un tas jādara caur degunu ar elpu, ko sauc par ujjayi. Aštanga jogā un visās stājas praksēs elpošana ir ļoti svarīga, jo tā ir saistīta ar emocijām.

Maņu meistarība (pratjahara)

Tieši maņu kontrole var radīt iekšēju stabilitāti, tas ir iespējams, koncentrējoties uz elpošanas ritmu. Mēģinājums nomierināt un kontrolēt savu prātu, neietekmējot vienu vai vairākas no mūsu piecām maņām, palīdz indivīdam virzīties uz koncentrēšanos, līdz tie tiek bloķēti. Indivīds vairs nepievērš uzmanību ārējām lietām, lai koncentrētos uz sevi un savām iekšējām sajūtām.

Koncentrācija (dharana)

Indivīda uzmanībai jābūt vērstai uz ārēju objektu, vibrāciju vai ritmu sevī.

Meditācija (dhjana)

Darbs pie koncentrēšanās ļauj praktizēt meditāciju, kas ietver visu garīgo darbību pārtraukšanu, kur nav domu.

Apgaismojums (samadhi)

Šis pēdējais posms veido aliansi starp sevi (atmanu) un absolūto (brahmanu), budistu filozofijā to sauc par nirvānu, tas ir pilnīgas apziņas stāvoklis.

Aštanga joga ļauj jums:

• Samaziniet toksīnus: Aštanga jogas prakse izraisa iekšējās temperatūras paaugstināšanos, izraisot svīšanu. Tas ļauj izvadīt toksīnus no ķermeņa.
• Stiprināt ķermeņa locītavas: daudzveidīgu un dinamisku pozu izmantošana veicina pareizu locītavu darbību.
• Palieliniet izturību un elastību
• Zaudēt svaru: pētījums, kurā piedalījās 14 bērni vecumā no 8 līdz 15 gadiem ar risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu, parādīja, ka Ashtanga joga bija efektīvs sabiedrotais svara zaudēšanai.
• Samaziniet stresu un nemieru: Meditācija un elpošanas vingrinājumi ir piemēroti labākai stresa pārvaldībai, kā arī trauksmes mazināšanai.
• Tas līdzsvaro došas Ajūrvēdā.

Aštangas jogā indivīdi uzturas vienā pozā īsāku laiku, jo katra poza ir saistīta ar noteiktu elpu skaitu (5 vai 8), kas nodrošina ātru vairāku pozu secību. Tāpēc tas prasa vairāk fizisku ieguldījumu un padara jogu dinamiskāku nekā tradicionālā joga. Turklāt elpošanas tehnika ir īpaša, un iedvesmas un izelpas ilgums ir noteicošais pozu pārejā.

Tiek uzskatīts, ka Aštangas jogas izcelsme nāk no sena teksta ar nosaukumu “Joga Korunta”. Šo tekstu rakstīja Vamana Riša no 500. līdz 1500. gadam pirms mūsu ēras, un Šri Tirumalai Krišnamačarja no jauna atklāja universitātes bibliotēkā Kalkutā. Senās sanskrita valodas speciālists viņš saprata, ka šis teksts ir daļa no daudz senākas mutiskās tradīcijas (starp 3000. un 4000. gadu pirms mūsu ēras), viņš sāka to mācīt Pattabhi Jois 1927. gadā, kad viņam bija 12 gadu. Patandžali jogas sutrā konceptualizē aštangas jogu, kurā ir ne mazāk kā 195 aforismi, kas datēti ar 2. gadsimtu pirms mūsu ēras vai 400 gadus vēlāk.

Jogas sutru II un III grāmatā ir norādīti Aštangas paņēmieni, tie ir saistīti ar tīri jogas aktivitātēm un to mērķis ir provocēt askētismu: attīrīšanās, ķermeņa attieksme, elpošanas paņēmieni. Patandžali nedaudz uzsver posturālo praksi, patiesībā tās jānosūta meistariem vai guru, nevis apraksta balsīm. Tiem vajadzētu arī nodrošināt stabilitāti un samazināt fizisko piepūli, lai izvairītos no noguruma un nervozitātes dažās ķermeņa daļās. Tie stabilizē fizioloģiskos procesus, lai ļautu koncentrēties uz apziņas šķidro daļu. Sākumā pozas var šķist neērtas, pat nepanesamas. Bet ar drosmi, regularitāti un pacietību pūles kļūst minimālas, līdz tās pazūd: tam ir liela nozīme, jo meditācijas pozai ir jākļūst dabiskai, lai veicinātu koncentrēšanos.

Patiesībā nav nekādu Aštangas atvasinājumu, jo Aštanga, kas šodien pazīstama ar savu fizisko un posturālo formu, pati ir iegūta no Hatha jogas, tāpat kā Vinyasa joga vai Iyengar joga. Mūsdienās ir dažādas skolas, kas apzīmē jogu, taču mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka joga galvenokārt ir filozofija un ka ķermenis ir instruments, kas ļauj mums labāk rīkoties uz mums un mums apkārt.

Šis jogas veids galvenokārt ir paredzēts cilvēkiem, kuri vēlas saglabāt savu fizisko stāvokli un izlādēt savu negatīvo enerģiju, iegūt pozitīvāku. Turklāt ir vēlams, lai indivīds būtu motivēts, jo Aštanga joga ir ieinteresēta, ja tā tiek praktizēta ilgtermiņā.