Psihopātiskās iezīmes nav paredzētas bīstamiem noziedzniekiem un cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem — vienā vai otrā pakāpē tās ir raksturīgas katram no mums. Vai tas nozīmē, ka mēs visi esam mazliet psihopāti? Klīniskā psiholoģe Lūsija Foulksa skaidro.
Katrs no mums periodiski melo, krāpj vai pārkāpj noteikumus. Katrs konkrētajā situācijā var neizrādīt pienācīgu līdzjūtību un sapratni. Un tas nozīmē, ka gandrīz katrs atradīs sevī kādas psihopātiskas iezīmes.
Lai noteiktu viņu klātbūtni jebkurā cilvēkā, ir iespējams veikt pašnovērtējuma psihopātijas skalas anketu (aptauju psihopātijas pakāpes noteikšanai). Šajā anketā ir iekļauti 29 apgalvojumi ar atbilžu variantiem, sākot no “pilnīgi piekrītu” līdz “pilnīgi nepiekrītu”. Šeit ir viens no tiem: "Dažreiz es saku cilvēkiem to, ko viņi vēlas dzirdēt." Protams, daudzi no mums piekristu šim apgalvojumam, bet vai tas mūs padara par psihopātiem?
"Ja vien mēs nesaņemam augstus rezultātus lielākajā daļā citu apgalvojumu," saka klīniskā psiholoģe Lūsija Foulksa. “Tomēr tikai daži no mums aizpildīs šo aptauju ar nulles rezultātu. Tātad ir par ko padomāt.”
Dažos gadījumos zems psihopātijas līmenis var būt pat izdevīgs. Piemēram, ķirurgs, kurš spēj emocionāli atrauties no sava pacienta ciešanām, visticamāk, darbosies efektīvāk. Un biznesmenim, kurš prasmīgi manipulē ar cilvēkiem un krāpjas, bieži tas izdodas.
Mūs biedē un valdzina viņu uzvedība: kas ir šie briesmoņi, kas ir tik atšķirīgi no mums?
Daudzus saista tādas psihopātu īpašības kā spēja apburt citus, riska slāpes, interese par gadījuma attiecībām. "Tomēr pēdējā formā psihopātija ir ļoti destruktīvs personības traucējums," saka Lūsija Foulksa. Viņa apvieno antisociālu uzvedību un aizraušanās meklēšanu (kas izpaužas kā agresija, narkotiku atkarība, riska uzņemšanās), nežēlību un nosvērtību, vainas apziņas trūkumu un vēlmi manipulēt ar citiem. Tieši šī kombinācija padara psihopātus bīstamus citiem.
Lietas, kas attur vienkāršus cilvēkus no noziegumu izdarīšanas — žēlums pret potenciālo upuri, vainas sajūta, bailes no soda — nekalpo par psihopātu bremzi. Viņiem ir pilnīgi vienalga, kādu iespaidu viņu uzvedība atstāj uz apkārtējiem. Viņi parāda spēcīgu šarmu, lai iegūtu to, ko viņi vēlas, un pēc tam viegli aizmirst to, kurš viņiem vairs nebūs noderīgs.
Lasot par cilvēkiem ar izteiktām psihopātiskām iezīmēm, mūs nobiedē un aizrauj viņu uzvedība: kas ir šie briesmoņi, kas ir tik atšķirīgi no mums? Un kas viņiem atļāva tik necilvēcīgi izturēties pret citiem? Bet visvairāk satraucošākais ir tas, ka psihopātiskās iezīmes ir ne tikai cilvēkiem ar izteiktiem personības traucējumiem. Sabiedrībā tās ir it kā «izbirušas», turklāt nevienmērīgi: lielākajai daļai cilvēku šīs pazīmes izpaužas salīdzinoši vāji, mazākumam — spēcīgi. Metro vagonos un darbā satiekam cilvēkus ar dažāda līmeņa psihopātiju, dzīvojam kopā ar viņiem kaimiņos un kopīgi pusdienojam kafejnīcā.
"Psihopātiskās īpašības nav paredzētas tikai bīstamiem noziedzniekiem un cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem," atgādina Lūsija Foulksa, "vienā vai citā pakāpē tās ir raksturīgas katram no mums."
Psihopātija ir tikai tās līnijas gals, uz kuras mēs visi stāvam
Klīniskie psihologi cenšas saprast, kas nosaka, kādu vietu mēs ieņemsim anomāliju skalā. Ģenētikai noteikti ir nozīme: zināms, ka daži ir dzimuši ar noslieci uz psihopātisku iezīmju attīstību. Bet tas vēl nav viss. Svarīgi ir arī vides faktori, piemēram, vardarbība, kas tika pastrādāta mūsu klātbūtnē, kad bijām bērni, mūsu vecāku un draugu uzvedība.
Tāpat kā daudzi mūsu personības un uzvedības aspekti, psihopātija ir ne tikai audzināšanas vai dabas dāvanu, bet arī sarežģītas mijiedarbības rezultāts starp tiem. Psihopātija nav akmens ceļš, kuru nevar atstāt, bet gan dzimšanas brīdī izdots “ceļojumu komplekts”. Pētījumi liecina, ka noteiktas iejaukšanās, piemēram, atbalsts vecākiem, kuru bērni ir apveltīti ar augsta līmeņa psihopātiskām iezīmēm, var samazināt šo līmeni.
Lūsija Foulksa cer, ka laika gaitā klīniskie psihologi atradīs ārstēšanu, kas var palīdzēt mazināt izteiktās psihopātiskās iezīmes. Tomēr pagaidām joprojām ir daudz cilvēku — cietumos, psihiatriskajās slimnīcās un mūsu ikdienas dzīvē —, kuriem ir ļoti augsts psihopātijas līmenis un kuru uzvedība ir destruktīva apkārtējiem.
Bet joprojām ir svarīgi atcerēties, ka psihopāti nav pilnīgi atšķirīgi no mums. Viņi vienkārši ir apveltīti ar ekstrēmāku to rakstura un uzvedības iezīmju kopumu, kas mums visiem piemīt. Protams, dažu šo cilvēku uzvedība — slepkavības, spīdzināšana, izvarošana — ir tik pretīga, ka to ir grūti aptvert, un tas ir pareizi. Taču patiesībā psihopātu uzvedība no parasto cilvēku uzvedības atšķiras tikai ar pakāpi. Psihopātija ir vienkārši galējais punkts līnijai, uz kuras mēs visi stāvam.