Saturs
“Dzīvē nav nekā svarīgāka un vērtīgāka par sevis atrašanu. Kad es to izdarīju, es sapratu, ka nogurums neeksistē. Mans 13 gadus vecais mazdēls man saka: "Vecmāmiņ, tu esi mans galvenais garīgais mentore." Jums jāpiekrīt, ka tas ir ļoti nopietns apgalvojums šāda vecuma zēnam,” saka Anna Gaikalova, rakstniece, audzinātāja un centra Pro-Mama speciāliste. Viņa pastāstīja fondam “Change one Life” stāstu par adopciju savā ģimenē un to, kā šī ģimene kļuva stipra un laimīga. Iepriekš Anna kā speciāliste ar mums dalījāskāda īsti ir “dzīves kvalitāte” un kā adopcija var mainīt cilvēka pašvērtējumu.
"Tev nav jābūt svētajam, lai patvērtu kāda cita bērnu"
Audžubērni pie manis nonāca bērnunamā darba rezultātā. Perestroikas laikos man bija ļoti labs darbs. Kad visa valsts bija bez ēdiena, mums bija pilns ledusskapis, un es pat “atkausēju”, nesa draugiem ēdienu. Bet tas joprojām nebija tas pats, es jutu, ka tas neapmierina.
No rīta tu pamosties un saproti, ka esi tukšs. Šī iemesla dēļ es pametu tirdzniecību. Nauda bija, un es varēju atļauties kādu laiku nestrādāt. Mācījos angļu valodu, nodarbojos ar netradicionālām praksēm.
Un reiz Kosmas un Damiana templī Šubino es reklāmā redzēju meitenes fotoattēlu, kas tagad ir “Pro-mammas” simbols. Zem tā bija rakstīts: “Tev nav jābūt svētajam, lai patvērtu kāda cita bērnu”. Zvanīju uz norādīto telefona numuru nākamajā dienā, teicu, ka nevaru patversties, jo man ir vecmāmiņa, suns, divi bērni, bet varu palīdzēt. Tas bija 19. bērnu nams, un es sāku tur nākt palīgā. Šujām aizkarus, piešuvām pogas krekliem, mazgājām logus, darba bija daudz.
Un kādu dienu pienāca diena, kad man vajadzēja vai nu doties prom, vai palikt. Es sapratu, ka, ja aiziešu, es visu pazaudēšu. Es arī sapratu, ka esmu tur gājis visu savu dzīvi. Un pēc tam mums bija trīs bērni.
Vispirms mēs viņus aizvedām uz audžuģimeni — viņiem bija 5,8 un 13 gadi, un tad adoptējām. Un tagad neviens netic, ka kāds no maniem bērniem ir adoptēts.
Bija daudz grūtu situāciju
Mums arī bija visgrūtākā adaptācija. Tiek uzskatīts, ka līdz adaptācijas beigām bērnam ir jādzīvo ar jums tikpat daudz, cik viņš dzīvoja bez jums. Tā nu sanāk: 5 gadi līdz 10, 8 gadi – līdz 16, 13 gadi – līdz 26.
Šķiet, ka bērns ir kļuvis par mājām, un atkal kaut kas notiek, un viņš “rāpo” atpakaļ. Mēs nedrīkstam krist izmisumā un saprast, ka attīstība ir viļņota.
Šķiet, ka mazā cilvēkā tiek ieguldīts tik daudz pūļu, un pārejas laikmetā viņš pēkšņi sāk slēpt acis, un jūs redzat: kaut kas nav kārtībā. Apņemamies noskaidrot un saprast: bērns sāk justies nepilnvērtīgs, jo zina, ka ir adoptēts. Tad es viņiem pastāstītu stāstus par neizglābtiem bērniem, kuri ir nelaimīgi savā ģimenē, un piedāvātu ar viņiem garīgi mainīties vietām.
Bija daudz grūtu situāciju... Un viņu māte atnāca un teica, ka aizvedīs, un viņi “nolauza jumtu”. Un viņi meloja, zaga un mēģināja sabotēt visu pasaulē. Un viņi strīdējās, cīnījās un krita naidā.
Mana skolotāja pieredze, mans raksturs un tas, ka mana paaudze tika audzināta ar morāles kategorijām, man deva spēku to visu pārvarēt. Piemēram, kad biju greizsirdīga uz savu asinsmāti, sapratu, ka man ir tiesības to piedzīvot, bet man nebija tiesību to izrādīt, jo tas ir kaitīgi bērniem.
Centos nemitīgi uzsvērt pāvesta statusu, lai vīrietis ģimenē tiktu cienīts. Vīrs mani atbalstīja, bet bija neizteikts nosacījums, ka esmu atbildīga par bērnu attiecībām. Ir svarīgi, lai pasaule būtu ģimenē. Jo, ja tēvs būs neapmierināts ar māti, cietīs bērni.
Attīstības kavēšanās ir informatīvs izsalkums
Grūtības ar veselību bijušas arī adoptētajiem bērniem. 12 gadu vecumā adoptētajai meitai izņēma žultspūsli. Manam dēlam bija smags smadzeņu satricinājums. Un mazākajai bija tādas galvassāpes, ka viņa no tām vienkārši kļuva pelēka. Ēdām savādāk, un ilgu laiku ēdienkartē bija “piektais galds”.
Protams, bija attīstības kavēšanās. Bet kas ir attīstības kavēšanās? Tas ir informatīvs izsalkums. Tas ir absolūti dabiski klāt katram bērnam no sistēmas. Tas nozīmē, ka vide nevarēja nodrošināt pareizo instrumentu skaitu, lai mūsu orķestris varētu pilnvērtīgi spēlēt.
Bet mums bija mazs noslēpums. Esmu pārliecināts, ka katram cilvēkam uz zemes ir sava daļa pārbaudījumu. Un kādu dienu grūtā brīdī es saviem puišiem teicu: “Bērni, mums ir paveicies: mūsu pārbaudījumi mums nāca agri. Mēs iemācīsimies tos pārvarēt un piecelties. Un ar šo savu bagāžu mēs būsim stiprāki un bagātāki par bērniem, kuriem tā nebija jāiztur. Jo mēs iemācīsimies saprast citus cilvēkus.