Par sēnēm, vabolēm, sportu un miskastēm
Šogad solos būt ļoti trūcīgs ekspedīcijā: pāris divu dienu braucieni uz Transbaikalia un tad, kā kārts nokrīt. Un daba zied, elpo, dzīvo; aicina pie sevis ar nenozīmīgām mīklām un lieliem noslēpumiem. Iestājoties “zaļajai sezonai” aiz loga, mans sniegums birojā krasi samazinās. Agrāk, šajā laikā, mēs jau bijām ceļojuši kaut kur pa Mongolijas stepēm vai Transbaikāla teritoriju; šķērsojām vēl nepiesātinātas upes aizsargājamos brikšņos vai ar laivu uzarām ezeru gludo virsmu... Pēc šādiem braucieniem ir grūti nosēdēt saulainās vasaras dienās. Lai vismaz remdētu savu pētniecisko aizraušanos, viņš nolēma īstenot savus plānus, kurus viņš jau ilgu laiku bija dīdzis, bet nebeidzamo ceļojumu dēļ tomēr nevarēja realizēt. Es iecerēju mūsu Akademgorodoka mikrofloras uzraudzību. Mūsu apkārtne ir diezgan mežaina, un vieta ir ārkārtīgi ērta – šeit vienmēr var pastaigāties, nesabojājot darbu. Papildus diezgan “magoņu” pilināmajām kurpēm šeit aug arī šādas orhidejas (skat. foto).
Es pats nodarbojos ar salīdzinoši nelielu Staphylinidae dzimtas micetofīlo vaboļu grupu – tāds hobijs. Un man ir interesanti izsekot ne tikai sēņu sugu sastāva izmaiņām laika gaitā – es gribu redzēt, kā līdz ar to mainās arī manis izvēlētās obligāto micetofilu grupas (Gyrophaenine cilts) sugu sastāvs; kādām sēnēm viņi dod priekšroku; vai vispār ir kādas izvēles... es savācu sēnes, sūcu no tām kukaiņus savā hausterā; Sēnes ieliku papīra maisiņā – herbarizēju; Es leju vaboles eppendorfos, jūru ar etilacetātu... Vispār es tautu nedaudz šokēju. Vietējie skrējēji ar garāmgājējiem skatās uz mani un… skraida apkārt. Protams: pieaugušais onkulis, bet sēžot zālītē ar kaut kādiem “atkritumiem” mutē... iesaiņo kazu burbuļos. Apkārt guļ pipetes, burkas, mēģenes... Šķiet: "normāls cilvēks to visu nenesīs pastaigā." Galu galā ir kā pie mums: visi ir “normāli” – tikai sportā vai biznesā. Kāpēc es neskrienu kā sportisti un uzņēmēji? Jo veselam cilvēkam sports nav vajadzīgs, bet slimam ir kontrindicēta. Nu nav runa par to.
Teritorijas apsekošanu sāku 28. maijā, turpinu līdz pat šai dienai un plānoju pabeigt kaut kad septembrī, kā izrādās. Pirmās, kuras mūsu Academgorodok apdzīvoja sēnes, bija sēnes: Fomitopsis pinicola un Fomes fomentarius. Turklāt uz pirmās vaboles vienmēr ir daudz vairāk nekā uz otrās. Tas ir saprotams – apmales sēnītes poru izmērs ļauj tajās iekāpt maniem kukaiņiem. Fomes fomentarius poras ir ļoti mazas, un vaboles ir spiestas baroties uz virsmas no sēnītes apakšpuses (tās barojas, nokasot sporas un bazīdijas). Un viņiem, tāpat kā visām dzīvajām būtnēm, noteikti ir dabiski ienaidnieki, un viņiem ir nopietni jākonkurē savā starpā. Sēnes ir ļoti īslaicīgs substrāts, bet vabolēm ir jāēd un jāvairojas... Tātad, kam bija laiks, tas ēda. Tāpēc konkurencei par sēnēm jābūt sīvai.
Bagātīgu materiālu savācu no Trametes gibbosa un Daedaliella gr. confragosa; apmierināta ar vienu sēnīti, kas saplacināta zem apses baļķa (Datronia mollis): cepure tik tikko izvirzās no malas, un pēc tam nepārtraukti gaļīgi balti himenoforu caurulīšu plankumi. Šādās sēnēs var būt interesanti entomoloģiski atradumi.
Sastapu arī vienu guļus sēnīti, kas auga zem bērza mizas tā, ka vairākās vietās uzsprāga un saru, atsedzot mitro, poraino, tumši brūno, kā smēķētāja plaušas, sēnītes ķermeni.
Bija uzkrītoša bieza sporu kārta (man liekas, ka tā bija), it kā koka mirušais kambijs būtu nosmērēts ar fosforu. Šķita, ka ienesa tādu koka gabalu tumšā telpā – tas dos tik daudz gaismas, ka varētu lasīt grāmatu.
Nekaunīgi, ar lielu apetīti, rūsas sēnes apēda mežrozīšu krūmu.
Nu jā, fitopatoloģija ir atsevišķa tēma, amatierim.
Tomēr, lai arī cik daudz poliporu sēņu Akademgorodokas mežā būtu, lai cik bagātīgi tās apdzīvotu vaboles, es gribētu satikt sēnītes, klasiskas, ar cepuri, kāju un, pats labākais, ar lamelāru. himenofors. Lai gan, protams, es mīlu visas sēnes ne mazāk kā mana Gyrophaena s.str.
Pirmais, ko sastapu, bija Lentinus fulvidus uz beigtas apses stumbra.
Šī ir mazākā no lāpstiņām. Viņam līdzi steidzās monogrāfijas par Lentinus ģints autors Pilats, ka ar nojauktu maisu, uzskatot viņu par retu sugu. Protams, tolaik vēl bija atsevišķi šīs sugas atradumi kaut kur kalnu platlapju mežos – tur ozols, skābardis... Sēne ir pieteikusies kā acīmredzama nemorāla suga. Tāpēc, kad Lentinus fulvidus tika atrasts Irkutskas apgabala teritorijā, tas nekavējoties tika iekļauts visās reģionālajās Sarkanajās grāmatās. Tagad kļūst skaidrs, ka tas nav tik reti. Turklāt vietās sastopama tāda, kur neviena “sevi cienoša” sēne neaugs. Bija atradums Bodaibo rajonā uz apdeguša, pēcnācēja gulšņa, kādā poligonā – sēne, it kā tā speciāli atlasa vietas ar lielu antropogēno slodzi. Acīmredzot šeit ir runa arī par starpsugu konkurenci, pareizāk sakot, tās neesamību. Svēta vieta nekad nav tukša. Arī šeit jebkuru neviena neapgūtu poligonu apgūst interesantas, retas (savvaļā) sēnes ar zemu konkurētspēju. Starp citu, jau sen ir tāda tendence, ka viss visvairāk “Sarkanās grāmatas” “izšauj” kaut kur pilsētas centra parkos, ceļmalās, kapsētās, zālienos un pilsētas izgāztuvēs.
Uzgāju diezgan daudz Lentinus fulvidus augļķermeņu, taču tie visi ir ļoti mazi, aug atsevišķi... Skaidrs, ka uz tiem bija maz vaboļu. Lai gan, kā saka: "spole ir maza, bet dārga." Turpmākie ilgi meklējumi sniedza nelielus rezultātus, piemēram, pāris sēnes no Tricholomotaceae, baravikas,
pāris līnijas un vēl kāds mazs marsupials uz nokaltuša bērza stumbra.
Un manas blaktis nevienā neapmetās, it kā tas būtu grēks. Tagad – viņiem koku postošās sēnes – labākais variants. Diez vai ir jāsaka, ka katrs koks mežā, dzīvs vai miris, ir ekosistēmas centrs. Koks, regulējot siltuma un mitruma režīmu un tādējādi veidojot īpašu mikroklimatu, rada dzīvotni lielam skaitam dzīvo organismu, kas tajā, uz tā, tā apkārtnē vai noteiktos periodos to apmeklē. Metiena saprofītus apdzīvos manas vaboles vēlāk, kad šīs sēnes uzplauks.