Es tev jau reiz teicu, manam tētim ir 84 gadi – oho, cik labs puisis! Lai Allāhs viņu atkal svētī! Viņš vienmēr ēda gaļu un daudz. Neatceros nevienu dienu bez gaļas, pat nezinu, ka gatavojām kaut ko bez gaļas, izņemot pīrāgus ar kartupeļiem un sieru, un cepām augu eļļā, tad ēdām vai nu ar sviestu vai paštaisītu skābo krējumu.
Un gaļa vienmēr bija viņa paša, tētis pats to sagrieza mājas pagalmā. Es pat kādreiz palīdzēju tētim uzkarināt jēru uz āķa... nu, kaut kā man pat prātā nenāca, ka ir "atvainojiet par jēru" vai kas cits, un tad uzbēru vēl sāli uz tikko nodīrātas ādas, un iznesa saulē, lai izžūst... Un arī suņiem iedeva bļodu ar asinīm, es mierīgi paņēmu bļodu rokās un aiznesu uz dārzu – nu ja suns klīst (mēs ne mums nav mūsu pašu).
Un kā bērns, gan skolniece, gan jau pieaugušais – tas mani tā īsti nekad nav šokējis, bet pat nemaz netraucējis. Un tagad es lasu šo vietni, paskatījos bildes un... nu vispār, manī viss sagriezās kājām gaisā... Nevaru iedomāties, ka gaļas gabals izlīstu pa kaklu...
Viņi, dzīvnieki, ir tādi paši kā mēs: viņi arī dzimst, dzemdē, baro bērnus... Bet ko? Šeit, piemēram, lauvas – tās ēd cilvēka gaļu. Kāpēc mēs to neņemam viegli? Kāpēc, ja nikns suns grauž cilvēku (Allahs saklasins), mēs nesakām, ka suns bija “ārprātīgs”, un nepiedodam viņai brāļa nāvi? Kāpēc šo suni nošauj, bet saimniekam uzliek naudas sodu vai vēl jo vairāk – tiesā par suņa nepamanīšanu?
Ja mēs varam ēst citus, vai ir loģiski, ka citiem jāļauj apēst mūs? Un, ja citi nevar ēst mūs, tad mēs nevaram ēst citus… Vispār es nezinu, cik tas ir pamatīgi un cik ilgi es dzīvošu ar šādām domām, bet es zinu vienu lietu noteikti: šī vietne ir pārvērtusies visi mani uzskati par ēdienu, par ēdiena nolūku un vispār par to, kas ir kam – ēdiens man vai es ēdienam, ēdienam mani ir jāapēd (tādā nozīmē, ka es uzņemu savu laiku, spēkus, naudu, iznīcinu veselu miesu un vesela gara iznīcināšanu), vai arī es ēdīšu ēdienu (lai tas man būtu labs, nevis kaitējis); Vai man vajadzētu ļaut ēdienam apslāpēt manī esošo labestību, padarīt no manis lāpstiņu vai pateikt viņai, ka esmu laipns, ka neēdīšu tādu cilvēku gaļu, kas dzimuši kā es, ka man pietiek ar citu ēdienu?
Bet šeit ir tikai viens moments, kas mani mulsina: Korāns saka, ka papildus cūkgaļai, ēzelim, kaut kam citam, varbūt sunim (precīzi neatceros), var ēst jebkuru citu gaļu... Lai gan, ja tā padomā. , tas saka, ka un 4 sievas, kuras jums var būt… Bet tas ir “iespējams”, un nav nepieciešams…
Kopumā izrādās, ka es nepārkāpju savu reliģiju – islāmu, ja neēdu gaļu. Cik labi ir būt saprātīgam cilvēkam – paskaidrojot sev, tad tas kļūst vieglāk un pārliecinātāk.