Dažādās auditorijās man bieži tiek uzdots jautājums: “Mums stāsta, cik mūsdienās nepieciešama izglītības humanitārā sastāvdaļa. Ar zinātnisko un speciālo tehnisko viss ir skaidrs. Un kādi ir argumenti par labu humanitārajai palīdzībai? Viņu šeit nav».
Sarunas par vispārējo attīstību, kultūru un citām lietām iet garām apziņai. Mēs esam praktiskas būtnes. Patiešām, kāpēc mums tik ļoti vajadzīgas humanitārās zinātnes? Un tad es pēkšņi atradu ne tikai vienīgo, bet arī iespējamo prāta līniju.
Mēs visi esam dzirdējuši un lasījuši par kiborgiem. Kiborgs ir pa pusei robots, pa pusei cilvēks, bioloģisks organisms, satur mehāniskas, ķīmiskas vai elektroniskas sastāvdaļas, bez kurām tā nevar dzīvot. Vai tu saproti? Mēs vairs neesam cilvēki.
Ēdam koncentrātus, ārstējamies ar ķīmiju, daži dzīvo ar mākslīgo sirdi vai kāda cita aknām. Atkarīgs no datora peles un taustiņiem. Šķērsojam ceļu pie luksofora. Mēs sazināmies ar patīk un emocijzīmēm, atradinot no mutvārdu runas. Gandrīz pazaudētas rakstīšanas prasmes. Tāpat kā skaitīšanas prasme. Koku sugu un putnu sugu uzskaitē diezin vai kāds sasniegs desmit. Laika atmiņa aizstāj kalendāru un laika prognozi. Orientēšanās uz zemes — navigators.
Nepieciešamība pēc personīga kontakta ar citu personu tiek samazināta līdz minimumam. Ar klientu vai partneri sazināmies caur Skype, naudu saņemam ar karti. Šefu, kurš veic uzņēmējdarbību no Seišelu salām, visu dienesta laiku nekad nevar redzēt.
Sarunas par neko dažkārt ir svarīgākas par zinātnisku konferenci un ražošanas sanāksmi
Pieņemsim vienkāršu situāciju: pazuda strāva. Kā arī apkure. Palika bez siltuma, bez ēdiena, bez ārējas informācijas. Pasaules gals. Bez civilizācijas ieročiem mēs esam bezspēcīgi pret dabu, un paši šie rīki ir smieklīgi neaizsargāti: ne tik sen mūs informēja, ka Lielo hadronu paātrinātāju atspējojis sesks.
Organismam, kurš ilgu laiku nav nodarbojies ar fizisku darbu, normālai darbībai ir nepieciešama apmācība. Visi pieraduši pie šīs idejas, lai gan ne visi to ievēro. Bet galu galā arī apmācība ir nepieciešama, lai saglabātu sevī cilvēcisko komponentu. Piemēram, komunikācija. Nav utilitārs un nav bizness — ģimene, draudzīgs, klubs.
Sarunas par neko dažkārt ir svarīgākas par zinātnisku konferenci un ražošanas sanāksmi. Tam ir arī māksla un literatūra. Tātad mēs mācāmies iekļūt cita stāvoklī, mēs domājam par sevi. Pēdējam nav laika. Un tas viss ir ne tikai vēlams, bet arī nepieciešams. Lai gūtu panākumus un drošību, mums ir jāsaprot un jājūt partneris, skaidri jāformulē savi nodomi un idejas un kopīgi jānodrošina atbildība. Bezkontakta, automātiska eksistences forma agrāk vai vēlāk var novest cilvēci līdz katastrofālai neuzmanībai.