Dzīves ritms, darbs, ziņu un informācijas plūsma, reklāma, kas mudina iepirkties ātrāk. Tas viss neveicina mieru un relaksāciju. Bet pat pārpildītā metro vagonā var atrast miera salu. Psihoterapeits un žurnāla Psychologies žurnālists Kristofs Andrē paskaidro, kā to izdarīt.
Psiholoģijas: Kas ir mierīgums?
Kristofs Andrē: Tā ir mierīga, visaptveroša laime. Rāmums ir patīkamas emocijas, lai gan ne tik intensīvas kā prieks. Tas iegremdē mūs iekšējā miera un harmonijas ar ārpasauli stāvoklī. Mēs piedzīvojam mieru, bet neatkāpjamies sevī. Mēs jūtam uzticību, saikni ar pasauli, vienošanos ar to. Mēs jūtamies piederīgi.
Kā panākt mieru?
KA: Dažreiz tas parādās vides dēļ. Piemēram, kad uzkāpām kalna galā un apceram ainavu vai apbrīnojam saulrietu... Reizēm situācija tam ir pavisam nelabvēlīga, bet tomēr šo stāvokli mēs sasniedzam, tikai “no iekšpuses”: piemēram, pārpildītā metro vagonā mūs pēkšņi pārņem miers. Visbiežāk šī īslaicīgā sajūta rodas, kad dzīve nedaudz atlaiž vaļā tvērienu, un mēs paši pieņemam situāciju tādu, kāda tā ir. Lai sajustu mieru, jums ir jāatveras pašreizējam brīdim. Ir grūti, ja mūsu domas riņķo, ja esam iegrimuši biznesā vai esam izklaidīgi. Jebkurā gadījumā mieru, tāpat kā visas pozitīvās emocijas, nevar izjust visu laiku. Bet tas arī nav mērķis. Mēs vēlamies būt mierīgāki biežāk, pagarināt šo sajūtu un izbaudīt to.
Un par to mums būs jāiet uz sketu, jākļūst par vientuļniekiem, jālaužas ar pasauli?
KA: Rāmums liecina par zināmu brīvību no pasaules. Mēs pārtraucam tiekties pēc darbības, īpašumā un kontroles, bet paliekam uztverīgi pret to, kas mūs ieskauj. Runa nav par atkāpšanos savā «tornī», bet gan par saikni ar pasauli. Tas ir rezultāts intensīvai, nenosodošai klātbūtnei tajā, kas šobrīd ir mūsu dzīvē. Vieglāk ir panākt mieru, kad mūs ieskauj skaista pasaule, nevis tad, kad pasaule ir pret mums naidīga. Un tomēr ikdienas steigā var atrast miera mirkļus. Tie, kas dod sev laiku apstāties un analizēt ar viņiem notiekošo, iedziļināties tajā, ko viņi piedzīvo, agri vai vēlu sasniegs mieru.
Rāmums bieži tiek saistīts ar meditāciju. Vai tas ir vienīgais veids?
KA: Ir arī lūgšana, dzīves jēgas pārdomas, pilnīga apzināšanās. Dažreiz pietiek saplūst ar mierīgu vidi, apstāties, beigt dzīties pēc rezultātiem, lai kādi tie arī būtu, apturēt savas vēlmes. Un, protams, meditēt. Ir divi galvenie meditācijas veidi. Pirmais ietver koncentrēšanos, uzmanības sašaurināšanos. Pilnībā jākoncentrējas uz vienu lietu: uz savu elpošanu, uz mantru, uz lūgšanu, uz sveces liesmu... Un no apziņas jāizņem viss, kas nepieder meditācijas objektam. Otrs veids ir atvērt savu uzmanību, mēģināt būt klāt it visā — savā elpošanā, ķermeņa sajūtās, apkārtējās skaņās, visās jūtās un domās. Tā ir pilnīga apzināšanās: tā vietā, lai sašaurinātu savu uzmanību, es cenšos atvērt savu prātu visam, kas ir man apkārt katru brīdi.
Problēma ar spēcīgām emocijām ir tā, ka mēs kļūstam par viņu gūstekņiem, identificējamies ar viņiem, un viņi mūs aprij.
Kā ar negatīvajām emocijām?
KA: Negatīvo emociju apvaldīšana ir nepieciešams priekšnoteikums mieram. Svētās Annas svētkos mēs parādām pacientiem, kā viņi var remdēt savas jūtas, koncentrējoties uz pašreizējo brīdi. Aicinām arī mainīt attieksmi pret sāpīgajām emocijām, nemēģināt tās kontrolēt, bet vienkārši pieņemt un tādējādi neitralizēt to ietekmi. Bieži vien problēma ar spēcīgām emocijām ir tā, ka mēs kļūstam par viņu gūstekņiem, identificējamies ar viņiem, un viņi mūs aprij. Tāpēc mēs pacientiem sakām: “Ļaujiet emocijām būt jūsu prātā, bet neļaujiet tām aizņemt visu jūsu garīgo telpu. Atveriet gan prātu, gan ķermeni ārējai pasaulei, un šo emociju ietekme izšķīdīs atvērtākajā un plašākajā prātā.
Vai ir jēga meklēt mieru mūsdienu pasaulē ar tās pastāvīgajām krīzēm?
KA: Domāju, ja nerūpēsimies par savu iekšējo līdzsvaru, tad ne tikai vairāk cietīsim, bet arī kļūsim suģestējošāki, impulsīvāki. Savukārt, rūpējoties par savu iekšējo pasauli, mēs kļūstam veselāki, taisnīgāki, cienām citus, uzklausām viņos. Mēs esam mierīgāki un pārliecinātāki. Mēs esam brīvāki. Turklāt mierīgums ļauj mums saglabāt iekšējo atslāņošanos, lai arī kādas cīņas mums būtu jāizcīna. Visi lielie vadītāji, piemēram, Nelsons Mandela, Gandijs, Mārtiņš Luters Kings, ir mēģinājuši iziet tālāk par savu tūlītējo reakciju; viņi redzēja kopējo ainu, viņi zināja, ka vardarbība rada vardarbību, agresiju, ciešanas. Rāmums saglabā mūsu spēju aizvainot un aizvainot, bet efektīvāk un piemērotākā veidā.
Bet vai laimei ir svarīgāk piekāpties, nevis pretoties un rīkoties?
KA: Varētu domāt, ka viens ir pretrunā otram! Manuprāt, tas ir kā ieelpošana un izelpošana. Ir brīži, kad ir svarīgi pretoties, rīkoties, cīnīties, un citi brīži, kad nepieciešams atpūsties, pieņemt situāciju, vienkārši vērot savas emocijas. Tas nenozīmē padoties, padoties vai pakļauties. Pieņemšanā, ja to pareizi saprot, ir divas fāzes: pieņemt realitāti un novērot to, un pēc tam rīkoties, lai to mainītu. Mūsu uzdevums ir «atbildēt» uz to, kas notiek mūsu prātos un sirdīs, nevis «reaģēt» tā, kā to prasa emocijas. Lai gan sabiedrība aicina mūs reaģēt, izlemt nekavējoties, līdzīgi kā pārdevēji, kas kliedz: "Ja jūs šo nenopirksiet tagad, šovakar vai rīt šī prece vairs nebūs!" Mūsu pasaule cenšas mūs noķert, liekot mums katru reizi domāt, ka lieta ir steidzama. Rāmums ir saistīts ar viltus steidzamības atlaišanu. Rāmums nav bēgšana no realitātes, bet gan gudrības un apziņas instruments.