Mēs visi baidāmies no šī perioda, kad bērns sāk augt un mainās pasaule ap viņu. Vai šis vecums vienmēr ir “grūts” un kā to pārvarēt vecākiem un bērniem, saka apzinātības treneris Aleksandrs Ross-Džonsons.
Lielākā daļa no mums pubertāti uztver kā dabas katastrofu, hormonālo cunami. Pusaudžu nevaldāmība, garastāvokļa svārstības, aizkaitināmība un vēlme riskēt…
Pusaudža vecuma izpausmēs redzam “augšanas sāpes”, kurām jātiek pāri katram bērnam, un šajā laikā vecākiem labāk kaut kur paslēpties un gaidīt vētru.
Ar nepacietību gaidām brīdi, kad bērns sāks dzīvot kā pieaugušais. Bet šī attieksme ir nepareiza, jo mēs caur īsto dēlu vai meitu skatāmies uz izdomātu pieaugušo no nākotnes. Pusaudzis to jūt un pretojas.
Sacelšanās vienā vai otrā veidā šajā vecumā patiešām ir neizbēgama. Viens no tā fizioloģiskajiem cēloņiem ir pārstrukturēšana prefrontālajā garozā. Šī ir smadzeņu zona, kas koordinē dažādu nodaļu darbu, kā arī ir atbildīga par pašapziņu, plānošanu, paškontroli. Rezultātā pusaudzis kādā brīdī nevar sevi kontrolēt (grib vienu, dara citu, saka trešo)1.
Laika gaitā prefrontālās garozas darbs uzlabojas, taču šī procesa ātrums lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā pusaudzis mūsdienās mijiedarbojas ar nozīmīgiem pieaugušajiem un kāda veida pieķeršanās viņam izveidojusies bērnībā.2.
Domāšana par runāšanu un emociju nosaukšanu var palīdzēt pusaudžiem ieslēgt prefrontālo garozu.
Pusaudzim ar drošu pieķeršanās veidu ir vieglāk izzināt pasauli un veidot vitāli svarīgas prasmes: spēju atteikties no novecojušā, spēju iejusties, apzinātu un pozitīvu sociālo mijiedarbību, pārliecinošu uzvedību. Ja bērnībā nebija apmierināta nepieciešamība pēc aprūpes un tuvības, tad pusaudzis uzkrājas emocionāls stress, kas saasina konfliktus ar vecākiem.
Labākais, ko pieaugušais var darīt šādā situācijā, ir sazināties ar bērnu, iemācīt viņam dzīvot tagadnē, bez sprieduma paskatīties uz sevi no šeit un tagad. Lai to izdarītu, vecākiem jāspēj arī novirzīt uzmanību no nākotnes uz tagadni: palikt atvērtiem, lai ar pusaudzi pārrunātu jebkādus jautājumus, izrādīt patiesu interesi par to, kas ar viņu notiek, un neizteikt spriedumus.
Var pajautāt dēlam vai meitai, piedāvājot pastāstīt par to, ko viņi jutuši, kā tas atspoguļojies ķermenī (kamols kaklā, savilktas dūres, iesūkts vēderā), ko viņi jūt tagad, runājot par notikušo.
Vecākiem ir lietderīgi sekot līdzi savām reakcijām — just līdzi, bet nesatraukt ne sevi, ne pusaudzi, paužot spēcīgas emocijas vai strīdoties. Pārdomāta saruna un emociju nosaukšana (prieks, apjukums, nemiers...) palīdzēs pusaudzim “ieslēgt” prefrontālo garozu.
Šādi komunicējot vecāki iedvesīs bērnā pārliecību, un neirolīmenī ātrāk tiks koordinēts dažādu smadzeņu daļu darbs, kas nepieciešams sarežģītiem izziņas procesiem: radošumam, empātijai, jēgas meklējumiem. dzīves.
1 Vairāk par to skatiet D. Zīgels, The Growing Brain (MĪTS, 2016).
2 J. Bowlby «Emocionālo saišu radīšana un iznīcināšana» (Canon +, 2014).